Kni virtuve

love yourself more

Dzelzs rumaka mugurā

Nu re, arī brīvdienas būs galā, darba nedēļa izčakarēta, jo kamēr iešūposies, atkal būs brīvdienas un darbi nekur uz priekšu nebūs tikuši. Kāpēc es tik ļoti par darbu? Jo man gribās citas brīvdienas vairāk un, lai pie tām tiktu, ir cītīgi jāstrādā.

Šodien elegantā kārtā piedzīvoju pirmo izbraucienu ar velosipēdu pa Rīgas ielām. Mazliet satraucoši un nedroši, lai gan pie velosipēda stūres jūtos kā zivs ūdenī. Visas vasaras savulaik aizvadītas rinķojot apļus pa Ziemeļpola ielām lielā ātrumā. Piedzīvoti sāpīgi kritieni ar pašļūkšanu pa asfaltu, noskrāpēti ceļgali un vienreiz pat vēders, bet tie ir nieki. Viss jau sadzijis. Un kā Tu neraļļosi, ja ģimene tik sportiska un Ziemeļpola mājas pagrabā ratiņtelpā lielākā daļa no tur esošajiem velosipēdiem pieder mūsu ģimenei.

Vēl tagad atceros, kā tētis man nopirka divriteni ar daiļo nosaukumu “школьник”. Tas bija zilā krāsā un rāmis tika pārmetināts pa sieviešu modei. Tētis brauca no bodes mājās ar mopēdu “Delta” un ričuku turēja vienā rokā augstu paceltu gaisā. Vareni! Brālis jau tolaik bija ticis pie zaļa “skolnieka” un tā mēs abi rullējām.
Vēlāk mums bija nopietnāki braucamie un bija jau sākusies kalnu velosipēdu mode. Rīgā kādā bodē, kas atradās Berga bazārā, tika iegādāts Indiana Mountain – violeti zaļš braucamrīks, kuram varēja slēguļot tā saucamos ātrumus. Tolaik Ziemeļpolā šāda tipa velosipēdi bija retums un šis fakts izbraucienu cauri pilsētai padarīja vēl jo īpašāku.

Taču visvērtīgākais bija velosipēds, kuru brālis kopā ar tēti salika man uz 18 gadu dzimšanas dienu. Zilā krāsā, ar stūres rokturos regulējamiem ātrumiem un dubultajiem diskiem. Diski bija lepnumu lepnums un, ja nemaldos, tie bija dārgākā detaļa visā velosipēdā. Lieki piebilst, ka velosipēds kalpo godam vēl šodien, jo atcerieties, ir dzīvē lietas un mantas, par kurām droši var teikt vārdus, kurus tētis man mācījis jau no mazotnes: “Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu tik lētas mantas!”

Atgriežoties pie šodienas.
Tā kā tēvs man velomehāniķis (ne tikai kaislīgs zvejnieks pēc pārliecības), tad aizlienēto riteni nopētu ar kritisko velomehāniķa aci. Velosipēds ir olīvzaļā krāsā un tā rāmi rotā uzraksts “Holland Look”. Elegants, ar groziņu un aizsargu, kas neļaus svārkiem tikt ierautiem spieķos. Velosipēds elegantais ilgojas pēc daktera un it kā sāpēs mazliet īd. Ķēde alkst eļļas, stūres skrūve – atslēgas un bremzes – jaunu bremžu gumiju. Tāda ir manis veiktā diagnoze un brauciens var sākties.

Zvaniņu izmantot kautrējos, jo tomēr jūtos tā, it kā ar savu atrašanos uz ietves olīvkrāsas dzelzs rumaka mugurā, gājējiem tomēr traucēju. Viņi jau nezina, ka esmu pieredzējusi braucēja un nevienu no kātiem gar zemi nenolikšu. Pēc vairākiem kvartāliem jau jūtos brīvi un izbaudu braukšanas prieku. Šaubu vairs nav nekādu – arī man vajag savu velosipēdu, ar kuru traukties pretim vasarai. Tādu senatnīgu ar amortizētu sēdekli, lielu stūri un slīpo rāmi, lai var laist svārkiem plīvojot.
Velosipēda iegāde varētu arī atvieglot nokļūšanu darbā, kas savukārt nozīmētu to, ka no rītiem varētu ilgāk gulēt, kā arī Rīgas satiksmei ietu secen 26 lati un cik tur tie santīmi, kurus katru mēnesi tērēju par mēnešbiļeti. Vai nav lieliska doma? =)

Tā kā velosipēdu izbrauciena mērķis bija par godu valsts svētkiem rīkoto pasākumu apskate, tad pavisam loģiskā kārtā nonācām Brīvības pieminekļa pakājē, kur kopā ar koriem un Intu T. varēja izdziedāties pēc sirds patikas. Iztālēm redzēju Vairu =) Nezinu kāpēc, bet šī sieviete man vienmēr raisījusi smaidu un siltas emocijas. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kurus ieraugot gribas apskaut un samīļot.

Dziedātāja gan es nekāda neesmu, taču koru dziesmām ļāvos. Iekšā uzbangoja saviļņojums un dažas labas dziesmas laikā pār ķermeni pārskrēja skudriņas. Uzzvanīju mammai, taču sarunu pārtraucu ar vārdiem: mammu, paga, man tagad jādzied “Pūt, vējiņi” :D

Pūtvējiņu tagad gan nebūs, bet “Saule. Pērkons. Daugava” gan.

Vui, kā skudriņas skrien un kamols kaklā.

Pilnai laimei vēl vienu – TE.

  • Dina Preisa saka:

    Apsveicu ar brāļa 17. vietu! Izrādās, viņš tomēr braucis tautas klasē, vakar izpētījām. Mans Jancis gan tikai kādā 256. vai tamlīdzīgi, bet vienalga priecājos, jo progress IR! :))

    05/05/2010 at 09:49
    • Kni saka:

      O, paldies paldies!
      Es jau domāju, ka šis uz to sporta klasi pārcelts, bet nu smalki.

      Nezinu īsti, kā tās štelles notiek LV, bet zinu, ka Igaunijā ļoti svarīgs arī fakts, cik un kā esi startējis iepriekšējos gados, jo tādējādi iespējams tikt pie labākas vietas priekšējos sadalījumu koridoros. Jaunpienācēji parasti tiek tajos, kas pa vidu, vai pat beigās.

      05/05/2010 at 10:19
  • si saka:

    arī esmu sezonas velobraucēja, bet meita gan brauc visu gadu (ar retiem izņēmumiem)…
    riteņošanas skaudrākā puse: mūsu ģimenes kontā jau 4nozagti braucamrīki.
    …kad klausos Saule.Pērkons. Daugava. – vienmēr raudu… jaunākā meita to zina un vaktē mani. viņa domā, kas izliekos un netic manam saviļņojumam.
    manuprāt skaistākā dziesma un Brauns – ģēnijs!
    paldies par dziesmusvētku sajūtu uzjundīšanu!

    06/05/2010 at 08:36
  • Viena cita saka:

    tev viennozīmīgi ir jābūt savam velosipēdam.

    1. Tev piestāv
    2. lētāk
    3. ātrāk
    4.ekoloģiski ;)

    10/05/2010 at 15:04
  • Tincii saka:

    par piestāvēšanu – tas gan. Lai nu kam, bet Tev tas vecā tipa braucamais būtu tieši laikā.

    12/05/2010 at 09:48

Leave a Reply