Kni virtuve

love yourself more

Jauši nejaušas ainiņas

Pavisam nejauši un garāmejoši stāsti.

Ir cilvēki, kuri spēj aizpildīt telpu neatkarīgi no tā, cik tā liela vai maza, ne arī no tā, cik cilvēks miesīgs vai sīks. Viņi pielej ar sevi katru stūri jau ienākšanas brīdī un šķiet, ka uz pārrunu telpu spēs atrast ceļu vien tad, ja vismaz pieci acu pāri rādīs virzienu. Viņi sveicinās skaļi un enerģiski, lai sveiciens izskanētu arī aiz trejdeviņiem plauktiem un spētu piecelt iesnaudušos censoni. Viņi ienāk ar atvēzienu, ādas portfeli turot pussoli priekšā kā tādu pastaigā izvestu suni. Sniedz roku un plati smaida.
Ziniet, tas viss ir līdz brīdim. Līdz tieši tam brīdim, kamēr viņiem no jums kaut kas jādabū. Parasti tas ir pasūtījums, kas savukārt nozīmē naudu. Tiklīdz šis posms iztrūkst, konfektes kļūst rūgtas, ziedi novīst sekundē un jūsu izteiktā kritika varenajā atnācējā atklāj aizvainotu, lūpu uzmetušu, puņķainu bērnu. Arī napoleoni raud.

* * *

Daudzi to jauks ar pieklājību, kamēr tā būs parasta un lēta koķetērija. Aptuveni tik pat lēta un uzbāzīga kā tās smaržas, kuras melnīgsnēji puiši treniņtērpos kādu dienu centīsies jums pārdot pie tā smalkā universālveikalā tuneļa. Esot īstas un pavisam noteikti nav zagtas. Kā tad, it kā šos abus divus gadījumus tādos apstākļos varētu apvienot.
Nezinu, kas bija uzjautrinošāk – uzvedība, vai arī tas, kā citi uz to uzķērās. Katrā ziņā, man patika kaitināt abas puses, to otro pat vairāk, jo pirmo visvairāk kaitināja palikšana uzmanības badā.

* * *

Bija dienas, kad likās, visi mazliet izliekas. Šo vidi no mājām šķīra vien pie durvīm palikušās čības, pār krēslu pārmestie saplēstie džinsi un pusizdzertā tējas krūze. Citādi, atkarībā no sirdsapziņas apmēriem, ik pa laikam kāds bīdīja lietas. Savas. Kārtoja mīlas dzīvi, veica pirkumus, uzraudzīja kāda veselības stāvokli, simulēja savējo. Pēc tam vakarā to pašu, tikai čībās, saplēstos džinsos un iztukšojot tējas krūzi. Rīgas lauku teātris.

Ziniet, kas bija labākais? Tas viss rosināja fantāziju, kustināja mēles un vilināja laukā smieklus. Lavīnām. Es taču teicu – Rīgas lauku teātris.

Leave a Reply