Kni virtuve

love yourself more

Jopcik, jau otrais!

Šodien ir tā diena, kad jāsaka, ka es kā pieaugušais runāšu par skaitļiem. Atcerieties, Mazajā princī bija stāsts par to, ka pieaugušos interesē tikai skaitļi, jo, kad viņiem pastāsta par kādu jaunu draugu, viņi nejautā viss par to, kāda ir viņa balss, vai kādas rotaļas viņam patīk, bet gan uzreiz ķeras pie lietas, lai apciparotu drauga tēlu: Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik.. cik.. cik.

Tad, lūk, kā jau teicu, tad šodien vismaz ievadam parunāsim par skaitļiem, jo virtuvei ir apritējuši tieši 2 gadi. Tieši tik ilgi pļāpām nav gala, tieši tik ilgi plūst tējas un kafijas straumes, izlasīts neskaitāmi daudz rīta avīžu, daža pat vairākkārt, daža nemaz. Vairākas reizes esmu gribējusi virtuves durvis aizslēgt pavisam, vienu reizi dēļ virtuves esmu bijusi uz sarkanā paklāja uz skaidrošanos, bijuši vairāki pārpratumi un starprindu ziņas ierakstos. Tā varētu skaitīt vēl un vēl, taču vērtīgākais “cik – tik” esat jūs. Katrs no jums, kas te ienāk, priecājas, smejas, dusmojas, vai apraudas, jūt līdzi, nosmīn, saka ko, vai turpina klusēt.
Esmu ārkārtīgi priecīga par katru no tiem brīžiem, kad man ir bijusi tā iespēja ar kādu no jums satikties pie īstas tējas tases, ēdiena vai dzēriena, tādējādi padarot pasauli mazliet mazāku, bet virtuvi – mājīgāku un plašāku.

Ja mēs paspēlējamies ar tiem cipariem, tad visu šo divu gadu laikā kombinācija “kni” un “virtuve” gūglē meklēts nieka 10 405 reizes. Smieklīgākais visā gūgles stabiņu rindā ir trešā vieta, kurā ierindojas nekas cits kā tomātu zupa – 1271 reizi! Tai braši seko debesmannā un love. Jejbogu.

Ja piešķiram nomināciju “lielākā muldoņa” vai “skaļākā runātāja”, tad šis tituls pēc statistikas datiem piešķirams Lienei. Tieši tai Lienei, kura tā savulaik smējusi virtuvē, ka vīrs sācis šķībi skatīties, ar ko tad īsti sieva nodarbojas un kas tā tāda Kni vispār ir. Godpilnā otrā vieta piešķirama Gichai, bet bronzu saņem Tincii.

Aktīvākais tējošanas un kafijošanas laiks – deviņi no rīta, lai gan tagad skatos un rāda, ka deviņi vakarā. Īsāk sakot, ap deviņiem.

Karogu štelli gan es piesaistīju krietni vēlāk, taču, kā redzams, draugi Amerikā braši tur buru, britu karaļnams lasa, kā arī man ir jūtams atbalsts Briselē. Nīderlandē uzpīpo uz manu veselību, savukārt Lapzemē prāto, kā apdāvināšanas programmā iesaistīt ziloņus. Fāterlande uztur manu nostalģiju dzīvu, bet Francija cenšas atgādināt, ka rīslings nav vienīgais gardais vīns uz pasaules. Lūk!

Skaļākie raksti:
1. Tā bija tā reize, kad mums izdevās nokārt wordpress… Ziloņa izsole.
2. Reize, kad neganti klepoja trušu būrī un notika ļoti skarba vārdu apmaiņa par situāciju pīļu dīķī.
3. McDonalds – pusdienu paradīze ģimenēm? Tad es iepazinos ar Gichu un vēl neviena no mums nenojauta, ka tā priecāsimies viena otru satiekot parkā. Tādi, lūk, frī kartupeļi. Riktīgi viņa mani tur atspārdīja.

Un visbeidzot lielākais cīpars – ciemošanās reižu skaits: 301 571.

Bet tagad uzdevums Tev!
Pastāsti savu virtuves stāstu, kā šeit nonāci Tu un kāpēc turpini nākt!
Katram no stāstiem tiks piešķirts numurs (lai var izlozēt) un galu galā tortes vietā būs dāvana. Aizvedīšu Tevi uz kino!

Virtuvē tiek ienests algagols un citi dzērieni.
Priekā!

  • Deglavs saka:

    citējot jebkuru interneta portāla komentētāju :”es pirmais” =D
    Tātad, esmu tāpēc, ka Tu ar savu “virtuvi” rādi citādāku laika ritumu, ikdienas notikumus un cilvēkus. Šķiet, ka ap Tev/Tevī notiekošie procesi ir no kādas paralēlas pasaules vai cinema.
    Tas reizēm kaitina, taču valdzina vairāk! Galu galā “tradicionālas ikdienas” mums visiem ir pāri pārēm.
    Varbūt, ka esi burve, varbūt pasaku/pekstiņu stāstitāja ( Šeherezade )- tas viss pavelk un ievelk.
    Dzimšanas dienā bonbongas & tarhūna salūtu!

    23/11/2011 at 08:24
  • vi saka:

    Hip-Hip URRaaaa!!! Sveicieni Gada dienā!
    Mans stāsts ir pagalam vienkāršs. Shocolate events rīkots pasāciens, kurā sastapu savu zīloni… Mīla no pirmā acu skata :) Tad draugiem el vee , sazin kā līdz manīm nonācis ieteikums “Man patīk”.. bildēs zīloņi… Tā nu es atklāju, kas ir mana zīlonēna autors…un tikai tad tiku līdz virtuvei :)…
    sulīgi teksti…skaistas bildes… Lieliski ar rīta kafiju ;) ( tas laiks plkst. 9.00 no rīta :))

    23/11/2011 at 08:28
  • kastanis saka:

    Saskandinām kafijtējkrūzes uz jubileju!!!
    Man patiess prieks par “virtuvi”, kas aiz tomātzupas, debesmannā un loves ;-)))
    Es šeit našķojos, šķiet, jau vairāk kā pusotru gadu… Tik kaut ko “parunāt ar vēju” uzdrošinājos vēlāk…
    Man patīk šeit būt… Šeit ienākt katru rītu… Šeit “sarunāties” domās ar Tevi, ziloņiem… līdzi just, klausīties… siekaloties un našķoties ;-)))
    Kāpēc? Jo skatījums cits… valoda koša… Kni aicinoša, cilvēcīgi sirdssilta un fantastiski uzņēmīga un talantīga…
    Kaut kā tikko uzbūrās ainiņa ar daudziem ziloņiem, kas cits aiz cita snuķiem&astēm sadevušies… Tā mēs te visi, virtuvē, cits aiz cita, no zelta pjedestāla līdz bronzas pakāpieniem sekojam Tev, jūtam līdzi, priecājamies, sajūsminamies un klusāk&skaļāk piečalojam virtuvi…
    Lai tēja nebeidzas! ;-)))

    23/11/2011 at 08:49
    • Gicha saka:

      Labi teikts!

      23/11/2011 at 09:06
  • Gicha saka:

    NU, jā… stāsts par mani jau minēts titulrakstā :) Sākumā izlasīju – Riktīgi viņa maita mani tur atspārdīja.:)
    Par to notikumu man drusku tā kā vienmēr jāpiesarkst… kaut arī metos aizstāvēt meiteni (un joprojām uzskatu, ka tā vajadzēja), pati tevi pilnībā nezinot patiešām atspārdīju… Atceros tev tā bildīte (nezinu profila,vai kā viņu sauc) bija tāda melnbalta un nez kapēc tajā tu man izskatījies tādā riktīgi skarbā ar pirkstu bakstītāja, neievainojamā meitene – tieši tāda, kā tevi raksturoju – visu par visiem zini! Mānīgi! Kad bildes mainījās un satiku tevi dzīvajā, mainījās arī domas (un tāpēc arī jāpiesarkst – ka tā metos virsū, kļūdījos, ka esi patiesībā trauslāks zieds, ka es tā nedrtīkstēju, utt.).
    Bet “uzgāju” es tevi caur Rudu! (balvu arī Rudu!) Tas bija mans filcēšanas periods un internetā var atrast visu – viņas filcētie pūdeļsuņi joprojām ir manā TOP! Tad nu caur viņu uz saiti par “klepošanu trušu būrī” ienācu tavā virtuvē… un paliku… cepos un reizēm cepjos, bet… es nezinu ar ko tu esi paņēmusi. Domas, notikumi, kas reizēm var šķist tik privāti, tevis stāstītajā uzrunā, te es brīnos par lietām, kas man svešas un uzzinu jaunumus, te es vienkārši baroju dvēseli ar skaisto… Un galu galā, – te es tieku pie runāšanas pati… :)
    Priekā, draudziņ! Lai daudz tējotāju, kas priecē arī tevi!

    23/11/2011 at 09:05
  • pagesalive saka:

    Kā es te nonācu… patiesībā to grūti pateikt, jo ir pagājuši – jā, aptuveni divi gadi! Es atceros, ka lasīju un jutu to milzīgo smeldzi un vilšanos, kas burtiski fiziski plūda no tekstiem. Tā mēs tur kaut ko pļāpājm komentāros. Līdz kāds pieklauvēja e-pastā. Un tā tas viss sākās. Bet, kad jau kāds kļūst par draugu, tad ciemošanās virtuvē ir dabiska padarīšana :)
    Lai šie divi ir tikai sākums! :)

    23/11/2011 at 09:20
  • Anete Keplere saka:

    Cau, Kni :)
    pirma,pirmā sastapšanās bija ar Tevi kā reiz gadus 2 vai pat 3 gadus atpakaļ, kad biju nolēmusi kļūt par lielo mākslinieci un ķepināt no plastikas. Tad visas šīs lietas bija dikten modē, katra otrā bija māksliniece :D tad draugiem.lv Tev bija dažas bildītes ar zilonīšiem, dažām krellīteēm, auskariņiem. zini, bija skaisti. Tad es Tev rakstīju un Tu bez problēmām man pastāstīji jā tur visu var cept , protams,man lielie šedevri nesanāca, nebija iedvesmas. vispār gribu pamēģināt atkal , vajag psiholoģiski noskaņoties, tad jāsanāk.
    Tad nu ik pa laikam iemetu acis Tavaa profilā draugiem.lv, kas tad tur jauns (es par blogu nenojautu vai tāds nemaz vēl nebija) . tad nu gribējās pasūtīt zilonīti, bet nebiju sapratusi ,pat ne mēģinājusi izprast to kā tas notiek pie Tevis ( pie cietiem aizraksti,parādi modeli precīzi kādu gribi un galvenais CENA ) . A Tu, man nemaz neatbildēji standartā un vēl pateici, ka nav laika taisīt, mana mazā pasaule sabruka un biju pikta par tādu mākslinieci :D Laiks ritēja un es atklāju blogu. tad es nespēju vairs klusēt,mana iekšēja balss bļāva,ka man vajag ziloni tomēr… mēģināju vēlreiz, pārkāpu saviem principiem. tad jau Kni izstāstīja – vnk pasaki krasas un būs. un BIJA . atceros skrēju no autoskolas laukā pēc sava zilonīša ,bija laikam ziema, auksts,tad izrādās patīkama tā Kni.
    kopš tās dienas, domāju,ka kādu gadu diendienā sekoju līdzi blogam, tas ir fantastiski.

    23/11/2011 at 09:53
  • IevaStudio saka:

    Čin, čin, dzimšanas dienā!
    Mani uz virtuvi atveda ziloņi un Rudu vai arī Rudu (esmu Rudu filca darbu liela cienītāja!) un ziloņi. Īsto kārtību vairs neatceros. Un nu jau kādu pusotru gadu mana rīta neatņemama sastāvdaļa tā ap plkst.9.00 ir rīta stāsts virtuvē, dažreiz tas ir smeldzīgs, dažreiz ironisks vai smieklīgs, citreiz dusmīgs vai vienkārši liek aizdomāties par lietu kārtību, bet gandrīz vienmēr personisks. Nu un protams, skaistie ziloņi! Lai veicas!

    23/11/2011 at 10:18
  • Si saka:

    Tad man izbrīnā jāiesaucas – kā? Tikai 2 gadi?!? Jo mana ikdiena vairs nepastāv bez tējošanas Tavā virtuvē (atzīšos – esmu no tām, kas virtuālo ledusskapi virina bieži un bez īpašas vajadzības). 
    Precīzi gan nepateikšu kā nonācu līdz šim omulīgajam ķēķim un ziloņu valstībai (lai pārējie lopiņi neuzmet lūpu – visupirms Tevi  uztveru kā Ziloņu pavēlnieci) bet tie bija divi ceļi – uz viena uzvedināja Anna (pateicoties viņai, Tu tiki arī pie pirmā vīrieškārtas mācekļa) un otru es uzgāju pati – ieraudzīju kko i-netā un gribēju tajā padalīties ar Annu – izrādījās, ka tā ir tā pati Kni.
    Bet pirmā bilde,  manā atmiņu šūplādē ar Tevi, ir fotogrāfijas ar sarkano kleitu (tas laikam bija draugos).
    Un vēl – sākumā šķiti šerpa dāma, ka pirmos komentārus iemetu ar sirdsdrebēšanu un biklumu – ja nu pateikšu kko aplamu.. Kā viss izvērtās dzīvajā – Tu jau pati zini ;)
    Sveiks, lai dzīvo, iekāpjot 3.gadā!!!
    Raksti un es zinu, ka būs, kas lasa!

    Si – stabils atbalsts no Briseles.

    P.S. Pa durvju spraudziņu parādīju virtuvi Mo. Tagad viņš kļuvis par negausīgu tējas patērētāju, kas citē Tevi un atsaucas uz rakstīto..
    P.P.S. Es ceru, Mo, ka Tu pēdējo teikumu neņem ļaunā..

    23/11/2011 at 10:24
    • mo saka:

      Pavisam noteikti ļaunā neņemu. Jau no rīta (ap 8.00) izlasījis nodomāju, ka vakarā derētu arī pastāstīt :) Bet Si visu pateica manā vietā, paldies….Piebildīšu tik, ka mani virtuve vilina ar Kni piedāvāto citādāko skatienu uz ikdienu. Ar iespēju izgaršot katru uzrakstīto vārdu un teikumu. Arī filmas un mūziku ;) Šai vrtuvē reizē ir arī realitātes šova elementi, iespēja sekot līdzi Kni dzīves līkločiem un sirdsdēstiem. Un kad Kni skumst, arī mana sirds lūzt un gribas mierināt un iedrošināt, teikt, ka viss būs labi…. Paldies, Kni, par skaisto oāzi ikdienas tuksneša vidū.

      23/11/2011 at 19:13
      • Si saka:

        ā! un zinot, cik Knī (es arīdzan) ir acīga (un kasīga) uz pareizu rakstīšanu un valodu, tad atļaušos Tevi arī palabot (pie reizes lūgt vēlreiz neņemt ļaunā), ir sirdsēsti (nu, ka sirds pati sevi saēd un sagrauž), nevis sirdsdēsti (varbūt tādi ir dārzniekam)..

        23/11/2011 at 19:36
  • rediiss saka:

    apsveicu jubileumā! juhū!
    bet… es neatceros, kā te nonācu. caur rudu flickrā? nē, neatceros.:D pēc tam izrādījās, ka jums bijusi kopīga izglītošanās programma ar manu māsu. ja? jā, laikam tā bija. vārdsakot, pasaule tiešām ir maza. un man tiešām prieks, ka esmu atradusi kni un varu laiku pa laikam nākt uz virtuvi papriecāties par skaistām lietām! :)

    23/11/2011 at 10:49
  • Antuanete saka:

    Sveiciens jubilejā! Pieskandinu glīšu kafijtasīti (rīts kā nekā)!
    Šķiet, virtuvi atradu pēc minētā raksta par klepošanu trušu būrī, caur Anii. Un iepatikās pārdomātie raksti un noformējums, žilbinoši skaistie ziloņi un interneta videi neierasti kulturālās diskusijas. Tāpēc paldies par atļauju piemesties virtuves stūrītī, paklausīties un reizēm pačalot par visādām tēmām! :)

    23/11/2011 at 11:10
  • Gicha saka:

    re, šodien es arī vairākkārt virinu durvis virtuvē, kā nekā viesi sanākuši uz jubileju… un kā tāds kaķis laizos gar skaistajām atmiņām…. tā mēs te visi viens ar otru kļūstam ar vien pazīstamāki…
    Priekā visiem viesīšiem ar’!

    23/11/2011 at 11:17
  • Dainis Gžibovskis saka:

    Pirmkārt – sveicieni un vēlējumi, lai blogs pastāv vēl 2reiz2reiz2reiz2reiz2reiz2 gadus…
    Kā nonācu pie Kni?! Manuprāt, ka skatījos wordpress blogu topu un domāju: “Nez par ko raksta cilvēks, kas vienmēr blogu topā ir 1. vietā?!”
    Tad nu sāku lasīt un izrādījās, ka pelnīti vienmēr esi augšgalā un sākumā šķita, ka ziloņbildes ņem no plašajiem interneta apvāršņiem, bet biju patiešām šokēts, ka tos ziloņus veido Tu pati. (Patiešām šokēts.) Es ko tādu spētu izveidot tikai ar fotošopu un tāpat tas sagādātu grūtības. :D
    Par to slēgšanu – domāju, ka katram, kas blogo ir bijusi vēlme kādu dienu visu blogošanu mest pie malas. Bet kamēr ir kas lasa – tikmēr raksti! ;)

    P. S. Patīk, ka ir cilvēki, kas lieto vārdu algagols – ārkārtīgi patīk šis vārds.

    Un vēlreiz – SVEICIENI!!!

    23/11/2011 at 11:37
  • Elīna saka:

    Tavā virtuvē nonācu pavisam nejauši (kaut gan patiesībā laikam jau nekas šajā dzīvē nav nejaušs) – tad, kad Valmierā vēl bija tāda jauka vieta “Sprādziens skapī” un viņu blogā bija stāsts par Tevi. Tad pamazām te iegriezos vienreiz, otrreiz un, redz, esmu aizsēdējusies jau krietnu laiku. Laikam tāpēc, ka virtuvē mēdz būt tik silti un mājīgi. Citreiz arī tiek risinātās nopietnās sarunas, citreiz atkal iet vaļā smieklu vētra. Šeit arī var gūt labākās atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kuras nevar atrast pat gudrās grāmatās. Un kur nu vēl prieks acīm par katru jaunu ziloņbērnu vai citu brīnumu. Jā, tāpēc arī vēl turpinu šeit iegriezties; tas jau iegājies kā ikdienas rituāls. Ne vienmēr ko pasaku un piedalos sarunās, jo dažkārt labāk ir vienkārši paklusēt un vārdi ir lieki. Ir lietas, ko ne vienmēr var izskaidrot, un tas pat nav vajadzīgs.
    Jā,bet klātienē gan vēl neesam tikušās (lielais paldies Rudu par kurjera pakalpojumiem, kad tas bijis nepieciešams), taču gan jau tas būs tikpat nejauši, kā es te nokļuvu.
    Priekā! Un, lai virtuvē vienmēr silti! :)

    23/11/2011 at 11:44
  • Churkstinja saka:

    Jā, es arī virtuvi atradu vienlaicīgi ar Rudu mājas lapu, un vairs neatceros, kura bija īsti pirmā. Toreiz ar Kni stāstiem un ziloņiem veldzēju savu sabradāto sirdi reiz pa reizei, līdz kādā dienā secināju, ka ienāku šeit jau katru dienu. Dienās, kad Kni nav neko ierakstījusi uzrodas domas- cerams nav kas nelāgs atgadījies ar mūsu burvi Kni. Pa šiem diviem gadiem pagulēju arī slimnīcā divi lāgi- un mans vīrs cītīgi nokopēja dienas rakstu un sūtīja man uz draugiem, kur caur telefonu varēju izlasīt Kni virtuves jaunākos rakstus :)
    Un vēl, nesen piefiksēju, ka nerādu Kni virtuvi visiem pēc kārtas. Lūk, šķiroju cilvēkus kam rādīt un kam nē. Nodomāju egoiste tāda, bet patiesībā ir mazliet bail ielaist te kādu kam kūtszābaki kājās, jo, lai arī Kni ir asa mēle un “skaļa balss”, viņas ziloņi vislabāk parāda cik trausls zieds viņa pati ir. :)

    23/11/2011 at 16:22
  • Inga saka:

    Einen virtuellen apskāvienen dzimšansdienā :) Lai daudz tējotāju, daudz atrādāmu ziloņu un daudz stāstu padomā!
    Es pie Tevis nokļuvu tad, kad izveidoju savu blogu iekš wordpress. Galvenajā lapā parasti parādās top blogi, top raksti utt. Un tur ieraudzīju kādu Tavu kārtējo meistarstiķi. Tavi ziloņi mani vienkārši apbūra – metos skatīt flickrā visus Tavus darbiņus. Pēc tam sāku lasīt arī tekstus. Vārdu sakot, ieinteresēja tas, ko Tu saki un kā Tu saki. Tā nu joprojām ik pa laikam piekāpju un apskatos, kas jauns Tavā virtuvē! :)
    P.S. Jāsaka paldies Tev arī savas mammas vārdā, jo, tieši pateicoties Tev, viņa tika pie vienas riktīgi dauzonīgas ūsainītes.

    23/11/2011 at 17:02
  • Tincii saka:

    Hip, hip, urrā! Ko, jau 2 gadi? Ko, vēl tikai 2 gadi? Manī ir abi šie jautājumi reizē.
    Ņemot vērā to, ka es drusku piedalījos virtuves remontā (par tapetēm un tā), tad laikam jāsaka, ka es šeit nokļuvu pēc uzaicinājuma.
    Kaut kāda atkarība ar to visu – jālasa un jālasa un jālasa…
    Un tad jau arī rodas tekstu izraisītie garīgie verbāli – orālie orgasmi… ups, tas jau vairāk guļamistabai, ne virtuvei piederētos… Excuse my french! Vienvārdsakot, Kni, mums Tevi te vajag.

    23/11/2011 at 17:45
  • Ilziite saka:

    Visu dienu domāju.. un nevaru atcerēties, kas bija pirmais – Kni vai virtuve?
    Lai nu kā, pie šitā visa es nebūtu tikusi bez Dinčika (kur ta ir, ka nav atzīmējies?), tā, ka sveicieni arī viņai!
    Sākums bija lēnīgs un lēkmjveidīgs (:D jo ienācu, kad “uznāca”), bet nu jau virtuve ir viena no pirmajām vietām, kur smeļos info par to, kas tad nu noticis LV manā prombūtnes laikā, par to, kādu filmu lai paskatās, kad nav ideju, par to, kas jauns ziloņu pasaulē un galu galā – par to, kā tad Ingai klājas!
    Paldies par patīkamu valodu, skaistām bildēm un atmosfēru manām nu jau mazliet izlutinātajām maņām! Lai dzīvo!

    23/11/2011 at 18:27
  • inns saka:

    Un es tagad miljons reižu atvainojos sev un citiem,jo man ir aizdomas,ka te būs vismaz 3 pusiesākti komentāri,o,bože.Galīgi kreisi šonedēļ 

    Virtuvē viesojos jau gadu,tas ir noteikti,iespējams,ka ilgāk.Atceros,ka reiz iegāju kādā no blogiem,kur skarba jaunkundze ar interesantu niku bija izteikusi savas domas,domas,kuras man šķita tik patiesas,tuvas un manas,protams,ka nevarēju atturēties un metos palūrēt-kas tad viņa tāda ir,tā es arī te paliku,tā es katru rītu ienāku palasīt ,nobaudīt,domās pastrīdēties pretī,pacitēt draugiem domu pērles.Nesen,kad virtuvē bija klusums, noteicu,ka laikam ne pārāk labi laiki Kni dzīvē ienākuši,un tad viņa bija atpakaļ ar jaunu ziloņu un domu krāvumu,atkal viss atgriezās ierastā ritmā,savādāk man katru rītu šķita,ka kaut kas ir pazudis.

    Skaisti te,jo patiesais vienmēr ir skaists,bez krāšļiem,tā vienkārši,gluži kā mežs miglainā rītā,atliek tikai baudīt.

    p.s. Kni,Tu esi tik forša-dāvināt gājienu uz kino 

    23/11/2011 at 18:34
  • Agnese saka:

    Daudz laimes iekš to dzindzin!
    Taisnību sakot es te sāku piekāpt krietni nesen. Jā, un atkal caur Rududū (viņa daudz par Tevi runā (nesaki viņai, kas es Tev to pateicu)).
    Taisnību sakot, es esmu zirgu cilvēks (vispār vajadzētu kādu zirguzvēriņu pieteikt ceļošanai uz mierpilsētu, bet tas ir cits stāsts), un arī ziloņi ir jauki (esi lasījusi “Modoku”?).
    Parasti man nepatīk ne kā ir atveidoti ziloņi, ne kā zirgi, bet Tavējie ir kaut kādi citādāki. Sirsnīgāki, tā lūk.
    Kā jau teicu savā pirmajā teikumā – pie Tevis ir silti.
    Un tas nav mazsvarīgi. :)

    23/11/2011 at 19:09
  • elinaruka saka:

    Sumināta Knī un Tava virtuve! :)
    Uz šejieni Tu mani atvedi pati, jo man dikti intersēja, kas ir tā jaukā un visaktīvākā komentētāja manā blogā! Paldies par to, jo galu galā tā izvērtās par jauku tikšanos arī ārpus virtuālās vides!
    Lai Tev priecīgi un priekā! :))

    23/11/2011 at 19:15
  • zane grundmane (@zazezu) saka:

    Dikti jau cerēju izvairīties no šī uzdevuma, jo atmiņu stāsti galīgi nav mans lauciņš. Un ne jau, ka man nepatiktu, bet es vienkārši neatceros :D Bet pēc Kni sms kauna lieta šovakar te paklusēt.
    Pašu pašu sākumu neatminos, tik zinu, ka par Kni runas klīda jau labu laiku. Te viens pieminēja, te cits. Virtuvē ar pamanījos visas tas runāšanas sakarā ielūkoties, bet tā kā neesmu aktīvs blogu lasītājs, tad tik iemetu aci un dzīvoju tālāk. BET TAD. Nezinu precīzu mirkli, vietu, notikumu, tomēr kaut kā prātā stāv tikšanās ar Kni uz ielas netālu no operas, tāda ikdienišķa saruna, kad vēl nebijām itin nemaz tik labi pazīstamas. Un jā, tā saruna. Pat neatceros par ko, kaut kas riņķī apkārt, bet sajūta, ka runā ar savējo. Un tā nemanot kaut kā kļuvām Savējās (ar lielo burtu, ja), no tādām mazām, mazām sarunām, kas pārauga lielos lielos runu plūdos. Tik lielos, ka Kni un viņas virtuvi varu droši saukt par SAVĒJĀM. Jā, arī virtuve tāda kļuvusi, jo līdz Kni nepazinu, nepazinu arī virtuves īsto auru un smaržu. Tagad nāku ciemos ik dienas.
    Tā turēt! Un apsveicu! Šim par godu rosinu uz svētdienas brokastīm, kas pēdējā laikā nepieklājīgi pieklibo!!!!

    23/11/2011 at 19:23
  • zane grundmane (@zazezu) saka:

    Sasodīts, ieraudzīju, ka viens komats pietrūkst. Pardon.
    Un pardon par spam ziņu, bet par šīm lietām man lieli pārdzīvojumi vienmēr :D

    23/11/2011 at 19:25
  • Kni saka:

    Vīī, man šķiet, ka pat manā dzimšanas dienā neesmu saņēmusi tik daudz labu vārdu!
    Apbrīnojami! Man ir lieliskākie lasītāji, kādus vispār var iedomāties! To es varētu atkārtot atkal un atkal. Milzīgs paldies par visu, ko sarakstījāt te un paldies arī tiem, kas rakstīja aizkadrā. Paldies arī tiem, kas pie sevis klusu sūtīja man labas domas un katru dienu sūta. PALDIES!

    Deglavam paldies par šīs dienas aizkadra sarunu!

    paldies, ka nāc un tējo! Paldies, ka atgādināji par tiem šokolādes ziloņiem. Bija jau piemirsies.

    Kastani, paldies Tev par to, ka Tu tā trāpīgi vienmēr pasaki. Tā, ka ir punkts uz „G”. Uz „i” punktu viegli uzlikt, bet Tev izdodas uz „G”.

    Gichai arī sirsnīgs paldies! Ja Tu zinātu, kā mēs ar Rudu toreiz par to McDonalda kariņu iesmējām aizkadrā. Es joprojām pastāvu pie savām domām (tikko pārlasīju) un nevienu vārdu atpakaļ neņemu. Lūk! Paldies Tev toreiz par braunijiem, kurus gardu muti noēdu visus :D Paldies!

    Unīt, mīļā! Jā, es savulaik pieklauvēju pie Unes epasta durvīm un pēc tam jau mēs sēdējām Vecrīgā, dzērām alu un ēdām to maiz’ ar to gaļ’ vai sier’. Es vairs neatceros, bet nu jā, tas bija sirsnīgas draudzības sākums, varenas vasaras sākums!

    Anete vakardien saņēma krustmeitiņas ziloni un viltīgi noķiķināja, ka zilonis palikšot pie viņas :D Lasīju un domāju, nez kā tas bija, kad es pateicu, ka nav laika taisīt… briesmīgi. Priekā, mazais, un paldies!

    Ar Ievu vēl neesmu tikusies, bet viņas klātbūtni jūtu. Paldies, Ievu!

    Si, mans Briseles atbalsts. Nezinu, kā mēs satikāmies, bet baigi labi, ka satikāmies. Vēl tagad atceros, kā Tu pie manis ar velo attraucies. Es vēl nodomāju – vī, ku smukai dāmai būs zilonis!

    Par Mo es uzzināju no Si. Nu dāmu sarunas, vai zinies. Mēs kafijojām Illy un tad es tapu apgaismota. Paldies, ka nāc un ka jūti līdzi. Ka domās atbalsti un padod plecu! Paldies!

    Reģiska horošij čelovek! Rediss pie manis uzradās, jo gribēja, lai es uztaisu pērles. Tās sarkanās ar puķēm. Man liekas, ka tas arī bija sākums. Un, jā, nav melots, ar Tavs mās’ mēs akadēmijā zinībs smēlāmies :D Paldies par aizkadra gardo ironiju, kuru smeļos pie Tevis!

    Antuantei arī paldies! Paldies, ka nāc un tomēr no tā klusā stūrīša arī ko saki.

    Ar Daini mūsu virtuālās tikšanās veidojušās dažādi, viens normāls kašķis un davaķe rebjata žiķ družno. Tā jau tās draudzības rodas. Sākumā izplēšas par to, kas jāplēš un tad ir mieriņš. Paldies, ka nāc un ka priecājies kopā ar mani.

    Elīna ir no turienes paturienes, kur mana rudu vudū. Paldies par vērtējumu un prieku! Savulaik, kad man Rudu mājā bija liegta ieeja :D (sīkumos neizplūdīšu), Elīna bija tā, kura neatteica savas mājas. Tiesa gan, es līdz tām netiku, jo rudumāja pārdomāja un izlēma, ka es tur tomēr drīkstu nākt.

    Churkstinja Paldies Tev par rūpēm un labajām domām!

    Par Ingu ir kāds aizkadra stāsts. Savulaik, kad es tiku no kāda puses nodēvēta par šerpo un tādu, kura runā pretī (nevienu vārdā nesaukšu, kurš tas bija), tad toreiz, kā tagad atceros, Inga tika nostādīta kā pretstats. Vot tā, Ingu! :D Mani sūtīja pie Tevis mācīties. Es gan gāju, tiesa gan ne mācīties un savas skabargas atstāju tur, kur tās ir. Kādam dadzim taču arī jābūt. Paldies Tev!

    Tincijs… Tincijs piedalījās virtuves izveidē un vārda radīšanā. Neatceros, ko es tur biju izdomājusi, bet viņa teica, ka ir par garu un ka vajag īsāk. Tā kā nav melots, i tapetes kopā līmējām, i izkārtnes likām. Paldies Tev, ka palīdzēji radīt šo vietu!

    Ilzīte saka pareizi. Es īsti ar neatceros, kā viss sākās un kurš šajā gadījumā bija pirmais – Kni vai virtuve, bet man ir patiess prieks, ka esam satikušās! Paldies Tev!

    Inns – .. skarba jaunkundze :D šausmas, nu! Paldies Tev, Inn! Paldies, ka nāc!

    Labi, Agnes, es rudu neteikšu, ka Tu teici, ka viņa par mani daudz runā. Apsolos klusēt. Paldies par sveicieniem!

    Elīna Maģiskā mūsu iepazīšanās brīdī dzīvojās pa Ņujorku un man likās ārkārtīgi feini, ka ir vēl kāds cilvēks, kurš raksta to pašu, ko es, tikai citā vietā un citā valstī. Jā, un es ļoti gribēju iepazīties, tā kā nav melots, ka ar virtuvi iepazīstināju pati.

    Zane! Mana mīļā Zane! … par Kni runas klīda jau labu laiku :D Es nezinu, kas tā bija par dienu, bet tā diena, kad Zane nonāci Avotielas rezidencē un vispār pēc tam sāka dzīvot tieši manā istabā, bija viena no varenākajām dienām, jo kas to būtu domājis, ka mēs pēc tam i te pa virtuvi, i pa to virtuvi. ak, dies! Rimsties taču ar tiem komatiem! Mučas bučas!

    P-A-L-D-I-E-S!

    Ja kāds vēl grib kaut ko teikt, to droši var darīt. Stāsti turpinās, tējas upes plūst un algagols pieaugušajiem :D

    23/11/2011 at 20:11
  • Signe saka:

    Vispirms – sirsnīgi sveicu! Ne visiem ir dots būt par stāstniekiem un māksliniekiem vienā personā, bet Tev ir, tāpēc pie katra jaunā ieraksta nopriecājos, ka vēl nav apnicis, ka pietiek laika un ka dzīves impulsi no Tava skatpunkta vēl aizvien ir pietiekami krāsaini, lai par tiem pastāstītu arī citiem vai šīs sajūtas iemīcītu kādā no ziloņbērniem. Tā turpināt!

    Kā es šeit nokļuvu? Tiešām grūti atcerēties. Sazin kādā veidā, izklaidējoties gūglē un meklējot visādas lietas pēc “random” atslēgvārdiem, es vienkārši nonācu Virtuvē. Pirmajam ierakstam, ko lasīju, bija kāds sakars ar ziloni, ko sūtiji uz ārzemēm kādam savam dīvānsērfotājam. Klāt, protams, bija arī ziloņbilde, un ziloņu priekšā mana sirds izkusa jau tad, kad ieraudzīju tos vien datora ekrānā. Bet, kad kļuvu par saimnieci vienam piparmētru snuķainim, realitāte pārspēja visas manas fantāzijas! Pēc bildītēm pievērsos arī tekstam, un… esmu uzticīga šim blogam vēl šodien. Tas ir kļuvis par vienu no manām labajām atkarībām. Citi ieslēdz datoru, ieiet internetā un atver ziņas vai e-pastu, bet man vispirms vajag uzmest aci tam, kas notiek šeit. Tādas kā virtuālās mājas, jo šeit vienmēr ir silti. Tieši tik vienkārši.

    Lai izdodas! :)

    23/11/2011 at 20:32
  • m-ja saka:

    Līdz virtuvei nonācu no gūgles, jautājot tai atbildi uz liktenīgo frāzi “pērļo katrs, kam nav slinkums”. Un tas nebija gluži vakar, tas bija pirms nepilniem diviem gadiem.:)
    Pārējā vēlāk atšķetināto faktu sakritība man varbūt liktos mazliet dīvaina, bet uz to Kni virtuvē ne reizi vien esmu saņēmusi atbildi – tieši lielākās nejaušības nav nekādas nejaušības. Tāda atbilde man der, tādēļ ziņas no virtuves esmu abonējusi. Jāsaka gan, ir retas tās reizes, kad raksts netiktu atvērts arī wordpress-ā, jo te atrodama rakstu pievienotā vērtība – komentāri. Un vispār, te ir tā īpaši mājīgi.
    Un tikpat patīkamai atmosfērai te būs saglabāties! Prozit!:)

    23/11/2011 at 21:33
  • Sanita saka:

    Es laikam pie šī bloga apskates esmu tikusi pateicoties Tev Kni pašai :) , jo atceros , ka Tev jautājos, kāpēc draugiem,lv portālā vairs neredz ne bildes , ne plašos ierakstus dienasgrāmatā , ko tu kādreiz ļoooti izteikti darīji :) Tā nu tiku pie šī linka :)
    Un tā katru dienu iegriežos šeit pēc jaunām emocijām :)

    23/11/2011 at 21:47
  • E. saka:

    Sirsnīgs sveiciens svētkos un paldies par tēju divu gadu garumā! Ielūgumu paciemoties Tavā virtuvē saņēmu no Tevi pašas un kopš tā laika ienākšana Kni Virtuvē pilnīgi noteikti pieder pie maniem ikrīta rituāliem (citreiz arī pusdienlaika un vakara rituāliem). Te es smaidu, sajūsminos, skumstu, iedvesmojos, sildos, aizdomājos. Priekā!

    23/11/2011 at 21:55
  • Kni saka:

    Paldies, Signe, Maija, Elīna un Sanita!
    Papildinot Sanitu, manuprāt, ļoti daudzi domā, ka es vienkārši pārstāju gan rakstīt, gan lipināt, jo pārcelšanās adresi tā arī nesaņēma.
    Aizmirsu pateikt Churkstinjai, ka jutos ļoti aizkustināta par to, kā vīrs iekopēja tos rakstus un par to, kā stāstīji, ka visiem adresi nedod. Tu dari to pašu, ko es darīju pašā sākumā. Uztaisīju izlasi, kuriem ierādīt norādes. Varbūt tas pirmajā mirklī izklausās iedomīgi, bet, manuprāt, tas bija ļoti pareizs solis un jūs esat tā apliecinājums. Katrs pats atrod ceļu tad, kad tam jānotiek.
    Vēlreiz milzīgs paldies!

    23/11/2011 at 22:04
  • Elīna saka:

    Atcerēties pirmo reizi ne vienmēr ir viegli. Iespējams, ka ienākšana virtuvē (un tieši šajā, Kni virtuvē) bija tik nemanāma, ka es neatceros, kā te nokļuvu pirmo reizi. Pieņemu, ka brīdī, kad sāku dzīvot interneta vidē vairāk kā iepriekš (ak, mēs visi jau te dzīvojam :)), sāku lasīt arī dažādus blogus, tāpat dažbrīd interesējos par rotām, kas pašdarinātas… un tā noteikti no vienas adreses pie nākamās un te nu esmu. Zinu, ka no sākuma nenācu katru dienu, bet nonākot virtuvē atkārtoti saprot, ka te ir labi. Jo virtuves mājās vienmēr ir labākās vietas, kur uzturēties (vismaz pie manis mājās tā vienmēr bijis), – tur ir silti, tur ir ēdamais, sarunas un tēja u.c. Tā nemanot esmu abonējusi Kni ziņas e-pastā un regulāri ienāku arī virtuvē. Reizēm runāju, bet pārsvarā klusēju, jo tāpat ir labi (nu tā silti paklusēt).
    Stāsts par to, kā tiku pie pirmā ziloņa gan ir interesantāks, jo tas ilgi pie manis nāca. Iesākumā nekā nevarēja satikties, jo neesmu Rīgā, bet tad vienā brīdī es izdomāju, ka jāaizsūta mans draugs pēc zilonīša, kas tagad pie ledusskapja dzīvojas :) Un stāsts ir tepat: http://knivirtuve.wordpress.com/2011/08/11/ar-ziloni-pec-brokastim/ Un es biju tik laimīga, kad mājās pārradās zilonis. Tā nu es nekad neesmu satikusi Kni, bet mans draugs teica, ka Kni ir ok :)) Tad jau ir ok :))
    Domājot, ko rakstīt šajā komentārā, es centos atrast savu pirmo komentāru, bet nesanāca (jo kā sāk ko meklēt, tā gribas pārlasīt ierakstus, bet zinu, ka tad aizraušos un atkal netikšu laicīgi gulēt :)). Tas tikai nozīmē, ka Kni stāstus ir vērts pārlasīt, ka Kni stāsti ir tik interesanti, ka tos gribas pārlasīt vēlreiz. Tāpēc arī novēlu:
    Lai vienmēr visjaukākā vieta ir virtuve, kur gribas ienākt atkal un atkal! Īpaši Tev pašai, Kni! Silti sveicieni jubilejā :)

    23/11/2011 at 22:06
    • Kni saka:

      Paldies, Elīn!
      Atceros to miega aizplīvuroto rītu, kad domāju: kaut nu paspēt līdz lietum, paspēt līdz lietum. Paspēju un priecājos, ka Tu priecājies. Un ka es esmu OK :D Paldies, ka nāc!

      23/11/2011 at 22:11
  • Dina Preisa saka:

    Labvakar, Kni.
    “Sivēns vainīgs” – tā divos vārdos varētu raksturot manu sastapšanos ar Tevi un virtuvi :) Paldies Sivēnam, ka man bija dots tik īpašs laiks kopā ar Tevi. Jutos kā viena no Tavām labākajām draudzenēm. Un ceru, ka tā sajūta nekad nepazudīs, kaut arī dzīve tagad ieviesusi savas korekcijas… Tu vienmēr būsi savējā.

    24/11/2011 at 00:08
    • Kni saka:

      Paldies, Din! Piedod, bet tā Ulbroka ir baigi tālu :D
      Sivēna stāsts ir tāds (tiem, kas nezina), ka Dina gan kautrīgi, bet tomēr izbrāķēja to sivēnu, kuru es viņai uztaisīju un taisnība vien bija. Karalis, t.i., cūks bija pliks. Vēlāk gan saņēmos un štelli laboju. Visam savs laiks un mūsējais tolaik bija feins. Paldies!

      24/11/2011 at 00:16
  • rudu saka:

    Tā, nosuminājusi esmu jau aizkadrā. Tagad man jāizstāsta “lovstorijs”, hah. Nu, jā, patīkami dzirdēt, ka te kāds nonācis ar manu palīdzību. Rudu smaida!

    Mīlestība no pirmā zaķa un ziloņa.

    Viss sākās ar to, ka Kni man pasūtināja filcētu piespraudi – zaķi. Braucu uz Rīgu, vedu filczvēru nodot, bet pati jaunkundze gan pakaļ neatcilpoja, jo todien netika. Neko. Tā es šo Kni vēl nesatiku. Tālākā mūsu draudzība turpinājās internetiski. Skaipojām, apmainījāmies ar mūziku… Nu, ja, tad jau vēlāk es pasūtināju savus pirmos ziloņus, kuri atbrauca ar pasta mašīnu, tātad, arī tad to Kni vaigā man nesanāca skatīt. Akjel, jau tolaik man šķita, ka šitā persona taisa brīnumus no tās plastalīnveidīgās masas. Tas šķita kas neiedomājams.
    Tobrīd Kni vēl nerakstīja blogu, bet ierakstus draugiem.lv dienasgrāmatā. Tik smuki rakstīja, ka virtuves atvēršana bija likumsakarīgs notikums. Tā tam bija jānotiek!
    Pirmo reizi tikāmies mēs Open Air Vintage festivālā ar kārtas skaitli 1. (rek’, mūsu pirmā kopbilde http://www.flickr.com/photos/rudu_latvia/3971375882/in/set-72157622492714114#/photos/rudu_latvia/3971375882/in/set-72157622492714114/lightbox/ , Kni, lūdzu, nelikvidē, tā ir vēsture. Jāā, mēs abas pa šo laiku esam augušas. :D )
    Nu, lūk, un kopš tā laika mēs te tā draudzējamies. Tāda sajūta, ka es Kni pazītu visu mūžu. Kad vajag – abas paraudam, izlamājamies. Jā, viņa mani reizēm rāj, bet tik smuki (lasiet, pamatoti) rāj, ka es neapvainojos, bet pieceļos, sapurinos un varu iet tālāk uz priekšu. Tā nu mēs te stutējam viena otru. Smejam līdz asarām, raudam līdz smiekliem. Iedvesmojamies! Nogāžam kādus podus!
    Un virtuves tapšanas procesā es esmu bijusi klāt. Kad te noritēja virtuālais remonts, mani paaicināja novērtēt. Mhmm. Es jūtos lepna, Kni, ka Tevi pazīstu! Tu esi “uzbūvējusi” siltu, mājīgu, sirsnīgu vietu.
    Priekā! Par neparastajiem!
    Johaiforši, ka Tu esi! Buč!

    P.S. Par gramatiku neatbildu. Tā kā lielākoties darbojos ar otām, krāsām, šķērēm, audumiem, diegiem, ceru, ka man taps piedots!
    :D

    24/11/2011 at 00:38
    • Kni saka:

      Smejam līdz asarām, raudam līdz smiekliem.
      Paldies, mīļā mana! Un piedod, kad es baigi lamājos. Tas viss mūsu gaišās nākotnes labā :D
      Citādi.. jopcik, es nezinu, ko teikt. Man viss kinoteātris jānoīrē, lai pateiktu, cik ļoti liels PALDIES tieši Tev.
      Turam buru! Kamēr vējš pūš burās, turās!

      P.S. Rudu ir mana īpašā virtuves asistente, kas šad tad viskaut ko te nošeptē manā vietā. Par to arī paldies! Redz, kā tādā Osika saņemšanas pasākumā. Tik jauki!

      24/11/2011 at 00:44
  • Mēnessmeitēns saka:

    Todien es sēdēju un domāju, kaut kas savā dzīvē ir jāmaina… ORBā tolaik notika lielas pārmaiņas un mums, blogeriem no šīs vietnes bija šķitis – viss, mūsu mājas aizver ciet. Atcerējos, kā ilgi pirms atgriešanās wordpresā, biju šeit izveidojusi šo kontu… Bet, man īsti nebija vēlmes rakstīt šeit, zem šī pseidonīma… Tādēļ tika izveidoti sudrabasparni.wordpress.com , kurā es rakstīju savas dienas atklāsmes… (Mančesterā būt vienai bija skumji…)
    Kaut kad, kad mans menedžeris bija nokaitinājis TĀ, ka man nebija vēlmes strādāt, es atvēru lv.wordpress.com un vienā no pirmajām vietām biji Tu…
    Tā, kā ORBā es zināju, kādā veidā tiek vērtēti raksti, kurus izceļ un visi jau tā bija pieraduši pie mana rakstniecības stila, man uznāca vēlme saprast, kā tas viss notiek šeit…
    Un ieejot Tavā blodā, mani apbūra tējas smarža un jaukā atmosfēra… Mazliet vēlāk, arī iepazinos ar Tavu ziloņu mākslu un tad (vēlāk), kādā brīdī sapratu, ka virtuves saimniece nav iedomīga, uzpūtīga, necilvēciska radība (Tu zem viena ieraksta, komentāros asi, vārdiski kāvies ar kādu lasītāju :) ).
    Knī Tu esi lieliska! Tu nekad nezaudē savu iekšējo odziņu, savu dvēseli! Tu esi tāda, kāda esi! Un par to arī mēs Tevi mīlam. Tu necenties būt tāda, kāda neesi un tas priecē! :)
    Novēlu, lai virtuvei neaptrūkst cukurs… :))

    24/11/2011 at 08:18
  • Valdis Ošiņš saka:

    Daudz laimes Kni! Šis ir liels notikums. Tādai virtuālajai jubilejai par godu nosūtu Tev virtuālu puķu pušķi pēc Tavas izvēles. Tā kā šeit nevaru (vai varbūt es vienkārši neprotu) ievietot attēlus, tad nosūtu saiti, lai Tu vari izvēlēties pati, kas labāk tīk:)! http://ow.ly/7Ef7b
    Šeit ir kaut kāda īpaša gaisotne, kas piesaista (varbūt Tava tēja ir no kādas nakteņu pasugas?) un apbrīnojami filigrāns graciozums Taviem ziloņiem, tā kā tie droši vien ir iemesli, kādēļ labprāt regulāri šeit iegriežos. Turpini braši un lai netrūkst sirsnības šajā stresainajā laikā!

    24/11/2011 at 19:34
    • Kni saka:

      Vai! Šis bija tik jauki un sirsnīgs paldies! Gāju mājās, lasīju telefonā komentāru un smaidīju. Pat lietus netraucēja. Ziedus atļaušos ņemt visus. Kā tāda griezto ziedu apjūsmotāja, kā tāda negause, turklāt vienmēr vairāk pie sirds gājuši tieši it kā vienkāršie dārza ziedi. Paldies!

      24/11/2011 at 21:25
  • jaunkundzegrieta saka:

    vispār Kni ir manas nu jau ex dzīvokļbriedītes bijusī klasesbiedrene, un es reiz tiku pie pandas pa blatu, uj sen :} bet tad vēl es nelasīju wordpress, bet tad sāku lasīt, un vinnēju ziloni jē! vispār no modnajām blogu vietnēm ikdien es lasu tikai kni un schtals, abi šie blogotāji sapņo un realizē skaistāku un labāku pasauli, sākot paši ar sevi, jē!

    25/11/2011 at 12:11
    • Kni saka:

      Jā, atceros pandu, tikai pandas bildes gan laikam vairs nav. Maziņa bija =)

      P.S. Štālu es arī lasu. Patīk un, lai arī citi viņam pārmet rakstības stilu, apbrīnojamā kārtā, man nemaz.. lai gan es tak vienmēr piesienos. :D Doma ir pārāka.

      25/11/2011 at 19:44
  • Kni saka:

    Svētdien savilkšu jūsu lieliskos stāstus kopā! Tik daudz labas enerģijas šajās dienās tie man devuši, ka gribas dalīties, dalīties un vēlreiz dalīties.

    25/11/2011 at 19:45
  • Liene saka:

    Mī ir šokā! Es taču esmu vēl pavisam svaigs tējotājs Tavā virtuvē. Vai tiešām tā lielākā muldētāja esmu es??? Man takš liekās, ka citas dāmas un kungi parasti visus komentārus saraksta pirms manis! Tā intereses pēc…cik no manis atpaliek otrā vieta? :D

    Un, Tev mīļā sirds, patīk uzdot sarežģītus uzdevumus saviem lasītājiem. Nu kā gan es vairs spēju attcerēties tādu sīkumu kā pirmo ienākšanu Tavā virtuvē, ja to visu ir aizēnojusi pirmā tikšanās klātienē un pēc tam tā nākamā ar: iepazīsties, šī ir Kni, ar viņu man vakaros ir sekss internetā :D

    Bet, ja labi padomā, tad liekas, ka pie Tevis nokļuvu caur DinDin vai arī Ilzīte ieteica palasīt…

    26/11/2011 at 01:20
    • Kni saka:

      Ak, dieniņās :D Es atceros to tikšanos Zaras bodē. To otro.. :D Vīrs laikam uzelpoja :D
      Citādi komentāru skaitu, ja tā taisnība, tad Tev ir 74, Gichai – 47, savukārt Tincii – 39. Es teiktu, ka pārliecinošs atrāviens :D
      Līdz manīm gan jums vēl tālu :D 295. Priekā!

      26/11/2011 at 01:37
      • Liene saka:

        ir kur augt! :D Un tici vai nē, bet, kad esmu Zaras bodē, man vienmēr tādas klusas cerības un skudriņas…a ja nu atkal Kni, zinu, muļķīgi, bet tik mīļa man tā sajūta :)

        Es te bišku palasījos ko citi saka un tad man arī vēl sagribējās to statistiku sev par labu uzlabot un pateikt Tev, ka man baigi patīk, ka Tu visu sper uz āru kā ir. Nu precīzāk, kā Tev TAS (viss) izskatās un zini, tas man sniedz baigo drosmi arī pašai būt atklātākai un citām reizēm pateikt vairāk un skaļāk.

        26/11/2011 at 01:46
  • Liene saka:

    un nāku es te tāpēc, ka esmu atkarīga! Jā, varu visiem skaļi pateikt – labvakar, mani sauc Liene un es lietoju Kni virtuvi! :D

    26/11/2011 at 01:39
    • Kni saka:

      Draudziņ, kāpēc Tu neguli? Ja teiksi, ka Tev nenāk miegs, man jau ir sagatavots sakāmais. (ķiķinu)

      26/11/2011 at 01:46
  • Lasītāja saka:

    Apsveicu!
    Šitik daudz sarakstīt nav joka lieta.
    Tagad Tu izklausies daudz līksmāka nekā pirms diviem gadiem, un tas ir jauki. Man patīk Tava dzīvīgā valoda un lielākoties arī ziloņu krāsu salikumi. Un komentāru daudzums pie Taviem ierakstiem. :)

    27/11/2011 at 01:08
    • Kni saka:

      Paldies!
      Par to būšanu līksmākai mēs te aizkaidrā runājām. Man jautāja, kādi mērķi sasniegti šo divi gadu laikā, kādi secinājumi? Tad nu es atbildēju, ka galvenais mērķis, kāpēc es to visu sāku darīt, ir sasniegts, kas savukārt rezultējies ar to, ka esmu kļuvusi priecīgāka rakstītāja. Papildus tam, ka galvenais mērķis ir sasniegts, izdevies iepazīties ar ļoti daudziem kolosāliem cilvēkiem, turklāt pats labākais ir tas, ka tas viss turpinās.

      27/11/2011 at 10:15
  • Dace saka:

    Neatceros precīzi kad un kā, bet vienu (divus) atceros ļoti skaidri. Šī bija mana pirmā sastapšanās ar tādu lietu kā blogs un, ja tā pavisam godīgi, tad šī ir arī vienīgais blogs, kuru turpinu lasīt.

    ps. sākumā riktīgi dusmojos uz sevi, ka neesmu saglabājusi visos datoros tavu adresi. Toreiz google vēl tik labi nepazina “kni” vai “virtuve”. Taču vakar, meklējot recepti, kā pagatavot debesmannā, google mani aicina pie tevis. Jauki :)

    27/11/2011 at 15:11
    • Kni saka:

      Paldies, Dacīt!
      Paldies, ka turpini nākt un lasīt.

      27/11/2011 at 16:36

Leave a Reply