Kni virtuve

love yourself more

Nenopietni par nopietno

No rīta par radio noklausījusies interviju ar Māri Olti, kurš pamanījies uzrakstīt grāmatu bērniem “Matīsa piedzīvojumi mežā”, draudzenei paziņoju (mazlietiņ pārspīlēti, bet tomēr), ka šis šarmantais, mazlietiņ nepieradinātais vīrieties mierīgi varētu būt mans sapņu vīrietis. Mans paziņojums nepalika nenovērtēts un pretim saņēmu: “Viņš tāds… mežains.”

Vienmēr esmu iesmējusi par teicienu, ka sieviete sev vīrieti izvēlas, ar vienu aci lūkojoties uz tēvu un proti, līdzīgu tēvam. Lai cik tas nebūtu smieklīgi, bet Olte mierīgi varētu būt mana tēva uzlabotais variants. Ar šo teikumu nevēlējos noniecināt tēti, kurš man ir zelta cilvēks, bet gan teikt to, ka Olte pamanījies sev pievienot tās vīrieškvalitātes, kuru iespējams kaut kādā mirklī manā tēvā tomēr trūkst, taču nekādā gadā netrūka tad, kad viņš bija manā vecumā.

Smejies vai raudi, bet iepazīstoties ar puisi, vienmēr esmu skatījusies, cik viņā praktiskuma ieslēpts. Kā praktiskums ar prāta spējām sadzīvo. Neesmu nekāda mamzele, kura neko neprot, taču stāvēt meža vidū un vīrietim, kurš reāli arī brauc ar auto nevis kā es.. teorētiķe stāžu savākusi auto garāžā glabājot, mācīt, kā nomainīt auto riepu. Tas man no tēva, jo vismaz 18 gadus diendienā skatīties uz vīrieti, kurš bez problēmām tiek galā ar visām sadzīviskajām lietām un no tikko noķertas zivs upes krastā spēs uzvārīt gardāko zupu ciemā, paliekošs iespaids neizbēgams. Vēl smieklīgāk ir tas, ka esmu sevi pieķērusi arī pie domas, ka ik reizi, kad dārzā kūpinām zivis, domāju, vai kādreiz šitā vēl kāds spēs un vai šī māka kādam tiks nodota tālāk. Ziniet, tas ir tieši tāpat, kā citās ģimenēs no paaudzes paaudzē tiktu mācīts dziedāt, dejot, zīmēt vai gatavot ēst, tā es ceru, ka mūsu ģimenē tiks kādam iemācīts pagatavot zivis tā, kā to prot tēvs.
Olti pie tēva mierīgi varētu vest un šķiet, šis būtu atradis vēl vienu sabiedroto.

Ejam tālāk.
Mātei nebūtu kauns rādīt un blakus nostāties sakot: skat, kāds stalts! Nesatraucies, rīt noskūsies :D Šarmants intelektuālis ar praktisku pieeju dzīvei. Mamma sasistu plaukstas un cienātu ar zupu.

Patiesībā, šādi te var smieties līdz rītam, tikai intervija beidzās un es nodomāju, cik feins cilvēks. Precējies un audzina divus puikas. Apstādināju domu lidojumu, nosmaidīju un turpināju tulkot.

Foto no nra.lv

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns saka:

    :) sasmējos…
    ir jauki tā dažkārt pasapņot… Un pēc tam aizdomāties – un kāds tad īsti būs tas cilvēks, ar kuru mīsi gredzenus un kūpināsi zivis pagalmā! :)

    21/12/2010 at 23:05
  • em. saka:

    O! Par šo nu tiešām jāpiekrīt – man vispār šķiet, ka Olte ir viens no Latvijas viskolosālākajiem cilvēkiem. Viņam arī vienmēr tādas dzīvas un interesantas intervijas žurnālos. Un šašutumu raisoši lasītāju komentāri ziņu portālos, haha, tur viņš, manuprāt, viens no gānītākajiem personāžiem – tas man tik vel viens apliecinājums, ka liela sabiedrības daļa Latvijā vispār vairs nedoma veselīgi. ;)

    21/12/2010 at 23:07
  • Ilziite saka:

    Pievienojos fanu pulciņam.. :) Man patīk personības.. :) :) :)

    21/12/2010 at 23:30
  • rudu saka:

    mežains tak ir feini! es ar` par Olti! :D

    22/12/2010 at 00:01
    • Inga saka:

      Olte “mežains”, jo no Vidzemes mežu ieskauta ciema – Ērgļiem nāk… :))) Skolas laikā viņš bija mazliet arī mans sapņu vīrietis:D Kad skolas gaiteņos garām gāja, daudzu mazo meiteņu acis viņam pakaļ nolūkojās:)) Un grāmata tiešām jauka, manam jaunākajam dēlam zem eglītes taps likta,jo viņš Māra fans jau no TV raidījumiem…:)

      22/12/2010 at 09:09
      • Kni saka:

        Cik šis bija silti un jauki!
        Mani parasti aizkustina šāda veida atmiņas par cilvēkiem, kas vairākumam kļuvuši zināmi tā vēlāk, bet kādai mazākai daļai dzīvo atmiņās kā pavisam citi cilvēki. Tādi nezināmi, bet tomēr jau mīlēti. Paldies, Inga!

        Starp citu, Ērgļu pusē ir dikti skaisti un vēl tagad atceros to skolēnu ziemas spartakiādi ar visām tās izrietošajām sekām un izdarībām.

        22/12/2010 at 23:34
  • Gicha saka:

    Āāāāā… !
    Nu, tā, piedodiet meitenes, bet es būšu tā kas teiks – tikai ne Olte! Varbūt viņš ir tā neko – dzīvīgs un šarmants, varbūt viņš ir lieliskas tēvs un noteikti izcila personība, bet kaut kas man viņā ni un ni… man tiešām nepatīk kā viņš sevi pozicionē, nepatīk viņa balss un arī intervijas neuzrunā… varbūt tieši tā viņa pašpārliecinātība, nezinu… it kā jau ar prātu ieklausoties, saprotu, ka normāls vecis, bet nu, kaut kas nē un viss… Un vēl viens cilvēks – Valdis Melders man izsauc līdzīgu attieksmi. Manējie zina, ar ko mani var nokaitināt… Bet tas jau laikam normāli – man ir citi favorīti :)…

    22/12/2010 at 09:47
    • Kni saka:

      Runājot par Valdi Melderi… nesimpatizē. Nevaru pateikt tieši kas, bet nesimpatizē. Varbūt tas, ka viņš tas psiholoģiskais tips, taču skatos, klausos, nepavelkos. Kā teica viedā Tincii, labi, ka mums tomēr tie dažādie tipi patīk.

      22/12/2010 at 23:03
  • Agnese saka:

    par puišiem un tēviem taisnība, bet ir jāmāk atrast robežu, kad vairs nevajag meklēt ideālāku un ideālāku… es meklēju un meklēju, bet paldies Dievam vienā brīdī sapratu, ka pati neesmu ideāla un tad arī satiku savu īsto :D

    22/12/2010 at 12:36
  • Sanita saka:

    Es šo lasot nodomāju, būtu jauki, ja Olte to izlasītu, jo tādi komplimenti silda labāk par katrstvīnu!

    Un to, ka tas ir skaisti, ja ir tēvs, kuram gribi pielīdzināt savu sapņu vīrieti, manai mammai tādi vīrieši līdzās nav bijuši, bet varbūt tas atviegloja meklējumus un tāpēc atradu to Lielo mīlu (tas nenotika zibenīgi tikai 29ņos:)

    22/12/2010 at 15:26
    • Kni saka:

      Es tieši domāju, kaut Olte šo nekad neizlasītu :D un tā atklāti sakot, šī ir arī pirmā reize, kad es kādā vīrietī saskatīju līdzību ar savu tēvu. Mazliet, bet tomēr.

      22/12/2010 at 23:07
  • Liena saka:

    He… man ar patīk Olte, kaut kā viņš uzrunā… viņa kopējais tēls, idejas.

    24/12/2010 at 00:47

Leave a Reply