Atmiņa ir dikti interesanta lieta un es pat brīnos, ka ir bijuši dzīvē tādi brīži un situācijas, kuras atceros līdz pēdējam sīkumam vēl šodien. Atceros, kas man bija mugurā, kurā mirklī sarku, par ko sarku, kā smaržoja gaiss, ko teicu un ko man atbildēja. Tā varētu turpināt šo sarakstu.
Kad šodien biju pie friziera nokrāsot matus, atcerējos to dienu, kad pie šī puiša aizgāju pirmo reizi (dikti sen nebija iets) un kā tas viss tad bija. Jā, smieties ir atļauts, jo es pati smejos un man tas viss liekas traki smieklīgi un uzjautrinoši.

Man bija apmēram 16 gadu un, ja nemaldos, mācījos ģimnāzijas 10.klasē. Matu griešanas paradums bija pavisam vienkāršs – jānogriež tā kārtīgi, lai pēc tam 3 mēnešus pie friziera nav jāiet. Nezinu, kā tas nācās, bet Ziemeļpolā bija uzradies jauns puisis, kurš tā kā teicās būt frizieris. Cik nu mana atmiņa neviļ, zinu, ka ambīciju viņam tolaik bija vairāk kā prasmju, taču tam nebija nozīmes. 16 gadīgam skuķēnam iet pie friziera puiša jau bija milzīgs pārdzīvojums un kur nu vēl, ja šis puisis tikai 3 gadus vecāks (tādi bija mani vecuma aprēķini un šķiet, es nekļūdījos).

Ja nemaldos, man mugurā bija salātu zaļa adīta jaciņa, kas tolaik bija ārkārtīgi iemīļota. Man jau likās, ka esmu viens ārkārtīgi stilīgs meitēns un pārliecības par sevi netrūka. Apsēdos friziera krēslā. Mani mati tika nopētīti un izdarīts slēdziens – īstā matu krāsa? Kratīju galvu, kas nozīmēja nepārprotamu “jā”. “Arī tās sarkanīgās šķipsnas?” Johai, par tām biju pilnīgi un galīgi aizmirsusi, jo kurš tad atceras, ka mamma pirms mēnešiem, krāsojot matus mājās, atļāvusi arī man drusku iepindzelēt savējos. Pieļauju tomēr, tas bija pirmais mirklis, kad sarku.. todien :D Tas viss bija nieki, jo priekšā vēl bija matu mazgāšanas process. Tagad varēs smieties jo īpaši skaļi. Zinu, ka šitas posms man patika vislabāk, jo galvas masāža lika asinīm ritēt straujāk un skudru pūznis uzskāka savu skrējienu no pirkstu galiņiem :D

Zinu, ka Ini smejas jo īpaši, jo viņa šo stāstu todien uzzināja pirmā. Protams, ka puisis ar šķērēm nepaveica neko īpašāku, kā spēja citi frizieri, taču viņa lielākais bonuss jau bija dzimums :D Šausmīgi smieklīgi tas liekas, bet tobrīd tas bija ārkārtīgi svarīgi, jo labākie pavāri taču arī ir vīrieši.

Atceros, ka man uz rokas bija pulkstens.. tāds liels un mazliet vīrišķīgs, ko biju dabūjusi no opīša. Tas vispār bija laiks, kad man likās stilīgi valkāt vīriešu kreklus, kas loģiski bija par lielu, taču tam arī nebija nozīmes. Man bija liels pulkstenis! :D Ik pa laikam lūrēju pulkstenī, uz ko saņēmu jautājumu, vai man esot kaut kur jāsteidzas :D Vērīgs gan, maita! Nosarku simtu septiņdesmit trešo reizi un sniedzu noliedzošu atbildi. Nebija man kur steigties.

Kā jau teicu, neko īpašāku jau man tur nesadarīja un kas vēl trakāk – man paprasīja vairāk naudas, nekā man bija :D :D :D To es atceros dikti skaidri. Pietrūka kaut kādu tur santīmu, bet fakts kā tāds, jau pirmajā apmeklējumā paliku parādā :D Bet nekas, puisis ļaunā neņēma, lai gan jutos traki neērti. Tā lūk, pirmā reize.

Šodien par to visu smejos un tagad, kad aizeju, smejamies kā veci draugi.
Varētu jau matus krāsot arī mājās, bet man patīk, ka sanāk tā, kā es gribu, nevis man jāpatīk tam, kas sanāk, kā arī ir tik jauki, kad stundu ap Tevi tā ņemas un rūpējas.

Ziemeļpolā ir satelīttelevīzija un, kā jau katru reizi, es kļūstu par vācieti. Dzirdēju kaut kur fonā saknam šo dziesmu. Savulaik Xaviera dziesmām biju samācījusies visus vārdus no galvas.. šai arī.. dziedāšu līdzi.

Nju, C vitamīna deva uzņemta? =)