Putniņš nāk

Tas bija 1991. gada septembrī. Bija saulaina diena, un mēs visi kļuvām par gladiolu šķēpnešiem. Pirmklasnieki baltām bumbuļzeķēm, kas kā ordeņi šūpojās gar kājām. Tā bija diena, kad es sastapu Ingu un viņas nobrāztais zods, kā arī ceļgali skaidri rādīja to, ka vasara bija izdevusies. Tā mēs no pirmās klases līdz desmitajai kā divi bruņinieki nosēdējām vienā solā, līdz “zinātne” mūs sadalīja pa plauktiem. Sak, vieni uz matemātiku, citi – valodām un vēsturi.

Tā bija priekšvēsture.

Mana Inga pavisam drīz būs mamma, un es taču nevaru vienai no manām labākajām draudzenēm ļaut pasaulē laist bērniņu bez pirmā ziloņa. Ziloņa zilonī, kas šajā reizē, pateicoties Ingas uzvārdam, ir ticis arī pie putniņa.

Tagad Putniņš var nākt.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Putniņš nāk”

  1. Tāds mīļums visos Tavos darbiņos…un tekstos! …un tā apbrīnojamā juveliera pacietība!

  2. Esmu ilgi klusējusi, bet šim nevaru paiet garām, neko nepasakot. Zilonis liek domāt par kaut ko skaidru, tīru, mierīgu, bet plūstošu. Kā ezera rimtā viļņošanās saulainā vasaras pēcpusdienā. Skaisti!

Leave a Reply