Kni virtuve

love yourself more

Sveicieni no Francijas!

Bonsoir, mes amis!
Esmu aizvaidījusi šajā garšu zemē jau otro saulaino dienu un mani nebeidz pamest sajūta, ka esmu vai nu pavasarī vai arī pašas vasaras beigās, lai gan gaisa temperatūra par to nekādā ziņā neliecina. Ir pozitīvi 10 grādi un patīkams vējelis, kas nevienā mirklī nemaz ar netraucē.

Kad vakardien ap pusdienlaiku nolaidos Parīzē un devos pēc bagāžas, nosūtīju īsziņu, ka tā vien liekas – pēc bagāžas gāju trīs gadus, uz ko bija tikai viena atbilde – Tu esi Parīzē, mīļā, tur visur jāiet trīs gadus :D Par to, ka man tika aiztaupīts iespējams sarežģīts brauciens ar metro, jau vakardien vakarā ieminējos, taču viss šis patīkamais pārsteigums mani nebeidz sajūsmināt. Kad divas ar pusi stundas pavadījusi lidmašīnā, saņemu zvanu, ka nekur nebūs jādodas, ka mani pavisam ērti un viegli nogādās līdz stacijai, nemaz nenojaušu, ka bonusā saņemšu arī vienu veiklo ekskursu cauri centram un tikšu arī aplūkot pašu Eifeli. Atklāti sakot, nekādu sajūsmu tā dzelzs konstrukcija manī nekad nav raisījusi un vienīgais, ko es arī gribētu redzēt, ir Svētās sirds katedrāle (ak, vai tik tas nav Amēlijas iedvesmots). Tiek man no visa pa druskai un vēl arī garda jo garda bagete un saldais, jo kas to lai zina, vai pie kādas maltītes jau esmu tikusi.

Mazi sīkumi un kripatiņa izrādītu rūpju ir kaut kas tāds, pardon, latvju bāleliņi, kad jūs tā darīsiet, ko? Es zinu, zinu, pašas izlaidušas un galu galā – sakarīgo ekseplāru ir tik maz, latvju sieviešu par daudz, līdzsvara nav un nav tā arī uzvedībā. (…un atkal tā Kni ar akmeņiem mētājas un darvu laistās..) Tieku nogādāta stacijā kā tāda kundzīte un it kā jau ar šo galanto soli nebūtu gana, man tiek arī samainīta atceltā vilciena biļete, kā rezultātā tieku arī pie garantētas sēdvietas. Viss, kas iepriekšējā vakarā un naktī laupījis man miegu un sirdi dancinājis uz nebēdu, nu ieguvis mieru un iet kā pa diedziņu, lai gan vēl Rīgas lidostā sēžot, nekas par to neliecināja.

Stacijas skati.
Pasēdējusi mirkli uzgaidāmajā telpā, dodos pie lielā tablo, lai uzzinātu, uz kuru no peroniem man būs doties un vilcienu meklēt. Tas nu ir mirklis, kad gribas iespurgties no smiekliem :D Zālē esošie ļaudis gluži kā nohipnotizēti vērš skatienu uz tablo. Vēl tikai trūka, lai to lūpas skandinātu: numuru, numuru, numuru.. Pat acu plakstiņš nenoraustās un hipnoze turpinās līdz brīdim, kad vilciena došanās virzienam pretī tiek norādīts perona numurs :D Tas ir brīdis, kad visi tablo hipnotizētāji burtiski vai sinhroni paņem somas un dodas attiecīgā perona virzienā. Jau ar patiesu interesi vēroju, vai nākamā grupa darīs tāpat kā iepriekšējā, kas devusies uz vilcienu uz Brestu. Nu kārta Nantei un viss atkārtojas tieši pēc iepriekšējās shēmas – hipnoze, somas paņemšana un došanās uz peronu. Pēc šī gājiena jau spēju atšifrēt, kuri no hipnotizētājiem būs arī mani ceļa biedri.

Ērti iekārtojos savā vietā, tieku arī pie blakussēdētāja – pavecāka francūža, kas rūtiņu kladē zīmē kaut kādas shēmas un raksta ciparu kombinācijas. Pieļauju, ka līdz kādam mirklim viņš tomēr vēl pieļāva, ka esmu vietējā.. bet tikai līdz tam mirklim, kad no somas izceļoja uzticamā pavadone grāmata – Māris Bērziņš “Gūtenmorgens”. Tad to arī jums novēlu, lai morgens jums rītdien gūtens, bet citādi – sirsnīgi un silti sveicieni no saulainās Francijas!

Iekš foto – šodienas treniņš ar matu pīšanu. Man tika apsolīts, ka katru dienu es varēšot nu izvēlēties pinuma veidu =) Bija jāatbrauc uz Franciju, lai beidzot tiktu pie tā, ko gaidīju visu vasaru :D

  • Ilziite saka:

    :) cik franciski tev tur viss.. tā viegli, vējaini un koķetīgi.. :)
    Izbaudi!

    21/10/2010 at 22:12
  • Dina Preisa saka:

    Ja vari, raksti te katru dienu. Man drausmīgi vajag sauli. Mums te šovakar vētru sola, uz kori minoties, samirku ka maz nelikās.

    Un pagaršo visu ko francisku!

    21/10/2010 at 22:23
  • pagesalive saka:

    Tik gaišs un priecīgs ieraksts! Man ar tā Francija makten patīk, pat tad, ja neviens man tur matos bizes nepina ;) Laimīgi, mīļā!!! Tik neiekļūsti kādā streikā :p

    21/10/2010 at 22:53
  • Mēnessmeitēns saka:

    nu re… :) cik jauki viss izvērtās… :) Kā minēja mana paziņa – pēc sliktām vēstīm vienmēr nāk kaut kas jauks un patīkams… :)
    Izbaudi! :)

    22/10/2010 at 01:14
  • agnese saka:

    Mmm… Francija! :) Un Svētās Sirds katedrāle – par to gan neatgādini labāk. Tas bija visskaistākais mirklis Parīzē, kad vēlā vakara stundā katedrāles trepes bija kā nosētas ar cilvēkiem, kas klausījās tur pat uz trepēm sniegto koncertu. tāds silts vakars. Kalna pakājē visa romantiskā Parīze izgaismota un dzīvāa mūzika. Tas bija mirklis, kurā pakavēties :)

    22/10/2010 at 12:46
  • Laura saka:

    eh, laimīgā :) kā gribās ieiet maiznīcā un paņemt tikko ceptus kruasānus :)

    23/10/2010 at 00:35
  • mai saka:

    Ak tādēļ to dēvē par Franču bizi. :)

    23/10/2010 at 18:24

Leave a Reply