Katru reizi, saņemot uzzīmēto ziloni, atceros sajūtu, kas uzplaiksnī pirmajā mirklī. Atceros, ko nodomāju, kad šis zilonis ieceļoja kopā ar ziņu feisbukā. Nē, patiesi, nodomāju, un ko gan man te vispār iesākt? Katra ziloņa kroka sauca, ka to ar drošu roku, es pat teiktu spēlējoties, uzvilcis arhitekts. Katra ziloņa kroka sauca, ka, lai ko es darītu, man neizdosies pat pietuvoties, taču neviena sākotnējā padošanās man neliedz ne mēģināt, ne turpināt.
Matīss ir arhitekts un antropologs, kas vēl burvīgi, arī viņš ir no Ziemeļpola. Skatoties uz uzzīmēto, domāju nevis to, kā uzbūvēt ieraudzīto, bet gan to, kā ātrāk tikt klāt oriģinālam un likt to pie viesistabas sienas, taču noteikumi paliek noteikumi. Mēģināju, ņemot vērā Matīsa ieteikumu, kas vēstīja: taisi viņu krunkainu. Taisīju. Taisīju un iesmēju par savu nevarību.
Krunkaina faktūra, izteiksmīga acs un ugunīgi sarkans ilknis. Koncentrējos uz detaļām un turpināju smieties par savu kapitulēšanu.
Paldies, Matīss par izaicinājumu. Vēl lielāks paldies par istabas sienas izrotāšanu. Šī bija viena no patīkamākajām sakāvēm, kāda man bijusi.
Lai priecīgi un silti!
IDEĀLI!! bravo, aizrāvās elpa!
Paldies, Sabīne!
auss un ilknis ir lieliski! Vai šis zilonis rezervēts zīmējuma autoram? :)
Zilonim sākumā paredzēta publiska atrādīšanās Kalnciemielā, visādi citādi, ja vien Matīss šo neņems sev, to var sarunāt Tev, vai arī uztaisīt jaunu pēc Taviem ieskatiem.