Bez dažiem mirkļiem jauns gads

Cik tad tur vēl ir palicis. Vēl pēdējie metri, vēl pēdējie milimetri un šampaniešu korķi šausies laukā no pudelēm, sveicinot jauno un pamājot vecajam. 2015. gad, tu biji brīnišķīgs! Brīnišķīgs ar to, ka man iemācīji dažas ļoti svarīgas lietas.

1. Atbrīvot telpu ap sevi. Iztīrīt to. Atbrīvoties no lietām, kas traucē labi dzīvot, atbrīvojiets no cilvēkiem, kuri dzīvē rada diskomfortu, kuri piesārņo emocionālo telpu ar savām gaudām un negācijām, pamācībām un mūžīgām norādēm par to, kā dzīvot. Man izdevās, izdosies arī jums.

Lai vismaz ik pa laikam gribētos teikt: man ļoti garšo dzīvot un vēl vairāk man patīk cilvēki, ar kuriem sēžu pie viena galda.

2. Tas, ko citi domā par mani, nav mana darīšana. Nē, nopietni. Man nav jāpiepilda neviena cerības, neviena ilūzijas, neviena izvirzītie mistiskie plāni, kas saistās ar mani. Pildiet savus plānus paši. Ja ļaujat to darīt man, tad ĻAUJIET.

3. Uzdrošināties darīt lielas lietas. Nezinu, no kurienes man šogad radās tā visa drosme, bet bija tik ģeniāls maijs – uzruna Rīgas Lietuviešu vidusskolā sarunu vakarā “Katls” un manu ziloņu izstāde “3×4 cm” Kalnciema ielas kvartālā.

Uzstāšanos skolā joprojām atceros ar sajūsmu, jo tik ļoti man ko stāstīt sen nebija paticis. Ja gribas to pārlasīt, tad tā joprojām atrodama blogā – (IZ)PATIKT.

Savukārt gatavošanās izstādei man vienmēr atgādinās par to, cik neticami var izvērsties viens jautājums par iespēju ziloņus izrādīt šajā smalkajā vietā. Līdz jūsu panākumiem, mīļie, var būt tikai viens jautājums, kurš jums pašiem būs jāuzdod un tad jāmetas notikumu virpulī iekšā.

Vēl gatavošanās procesā iemācījos, ka katram plānam jāsagatavo vēl viens plāns un ka naudas neesamība lieliski darbina domāšanu, kā arī ļauj izvairīties no visa kā lieka. Iemācījos lūgt citiem palīdzību un pieņemt to. Vēlreiz milzīgs paldies visiem, kas palīdzēja tam visam notikt.

Atmiņās par izstādi iespējams pakavēties šeit: gatavošanās un atklāšana.

4. Pārstāt citiem izpatikt. Kā teicu jau pieminētajā runā skolēniem: nekas tik ļoti neatbrīvo kā atbrīvošanās no vēlmes (iz)patikt.

5. Ik pa laikam ļaut sev atpūsties. To šajā gadā ļāvu sev daudz. Izbaudīju vasaru, kuras īsti nebija, izgaršoju vakarus, draugu kompāniju, satiku gadiem nesatiktus cilvēkus un neizjutu nemazākos sirdsapziņas pārmetumus, kad brīvdienās nevis sēdos pie galda, lai strādātu, bet gan devos ciemos, uz kino vai teātri.

6. Iet vairāk laukā. Paplašināt savu (attīrīto) lauku. Neatceros, kad būtu tik aktīvi gājusi uz teātri, koncertiem, kino, lasījusi grāmatas, tikusies ar cilvēkiem un būtu bijusi atvērta jauniem piedzīvojumiem, par kuriem iepriekš pavisam noteikti būtu teikusi, ka tas nav man.

Ja iepriekš likās, ka varavīksne beidzas pie Teātra bāra un vienīgais teātris ir Jaunais Rīgas teātris, tad esmu patiesi pateicīga par to, ka draugi palīdzējuši atklāt Ģertrūdes ielas teātri (izrādes “Vaņa”, “Āda”, “Melnā sperma” – kolosālas!), ka pamudinājuši tik šķībi nelūkoties uz Nacionālo teātri (izrādes “Idiots” (nepatika), “Vīnes meža stāsti” (aizgājām prom), “Antigone” (izcila), “Uguns un nakts” (izcila)), ka pārliecinājuši, ka Dailes teātra tuvumu mājām ir grēks neizmantot (izrādes “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (to beigu dziesmu es viņiem nepiedošu), “Visas viņas grāmtas” (pirmā atzīšanās mīlestībā Dainim Grūbem), “Equus” (IZCILA!), “Frankenšteins” (bija labi), “Čuhņas jociņi” (kaut kas pilnīgi citādāks)). Jums liekas, ka tas ir viss? Nē. Mēs aizceļojām uz Liepājas teātri un Liepājas teātris atceļoja pie mums, ļaujot skatīt brīnišķīgas izrādes: 1984 (cik aktuāla šodien), “Piafa” (kamols kaklā visas izrādes garumā), “Indulis un Ārija” (sasodīts, kur viņi dabūja tik daudz dejotāju? Kā tie nav dejotāji? Kā tie var būt aktieri?). Pieliks vēl klāt Valmieras teātra izrādi “Raudupiete” (ļoti patika scenogrāfija) un Jaunā Rīgas teātra izrādes “Aspazija. Personīgi.” (ļoti reiba galva, skatoties uz tām video projekcijām), “Cerību ezers” (man šķiet, es neuztvēru šīs izrādes smalkumu un nesajutu tās vēstījumu), “Eskeipista dienasgrāmata 2” (pēc otrās reizes beidzām skaitīt, kuro reizi to visu klausāmies), “Brodskis/Barišņikovs” (paldies, klepotāji, ceru, ka nu jau esat pie labas veselības) un “Ziedonis un visums” (sak, tu nāksi pēc grāmatas un tev būs jānāk arī uz izrādi. Izlemts!).

Milzīgs paldies vēl arī Latvijas Televīzijai, kura šī gada laikā ir augusi acīm redzami, par to, ka parādīja izrādi “Ledus” un izrādi “Fundamentālists”. Aizkustināja ļoti. Te laikam Teterovu pārim jāaizsūta lielais paldies par atbalstu to visu parādīt.

7. Būt pateicīgai par to, kas man ir. Par cilvēkiem blakus. Būt pateicīgai un neuztvert to kā pašsaprotamību, kas it kā par kaut ko pienāktos.

Pie šī punkta arī gribētu apstāties un pateikt milzu paldies arī jums, mani lasītāji. Par jūsu klātbūtni, par komentāriem, par aizkadra ziņām, par vēstulītēm, par kartītēm, par to mīļumu un sirds siltumu, ko man dāvājat. Paldies! Paldies! Paldies!

Godam pavadīt, krāšņi sagaidīt!
Tiekamies nākamajā!