Kni virtuve

love yourself more

Es alkstu krāsas!

Viņa stāvēja pie spoguļa un rīvēja sava pelēkā kažociņa labo sānu. Pieglauda spalvas, kas, lai arī spīdēja, tomēr bija pelēkas. Viegli nopūtusies, trīs reizes noplikšņinājusi acis, mazajās nāsīs ievilkusi rīta gaisu, atglauda ausis. Lai kādas pomādes neliktu uz lūpām, nekas nelīdzēja. Visa spalva kliedza pēc krāsas. Likās, ka tie simti spalviņu pārvērtušies par milzīgu kori, kas nu sauc: “Krāsu! Krāsu! Krāsu!”
Mazie pirkstiņi atglauda ausis vēlreiz un pleci sašļuka. Vienīgā krāsa bija uz palodzes. Nu pat zaļais košumaugs bija izšāvis vienu no sarkanajiem zvaniņiem un grasījās izšaut vēl, turklāt rezervē jau pa pašu sānu laukā laida vēl vienu stiebru, kurš sevi slēpa tieši to pašu salūtu. Pelēns sašļuka vēl vairāk…

Tā nu es kaut kā šodien jūtos. Vai tas ir nogurums, vai pārāk augstās prasības pret sevi, bet sašļukums ir manāms. Kad izmazgāju drēbes, man sametas kauns no tā, ko es redzu. Nezinu, par ko es īsti domāju visus iepriekšējos divus gadus, bet liekas, ka esmu gatavojusi kaut kādu maskēšanās tērpu. Kaut kādu čaulu, ar kuras palīdzību izgaist pūlī. Viss ir tik pretīgi pelēks. Patiesi pretīgi pelēks un nevajag man tagad stāstīt, cik skaists tas latviešu pelēkais. Man iekšas tas pelēkais rauj ārā, kā katra šūna kliedz pēc krāsas. Kam man tas pelēkais, ja es gribu kā tā debess pamale šovakar tik piesātināti gaišzilā.. kaut kur tālumā noteikti to rotā arī laškrāsas maigā, bet tajā pašā laikā sulīgā šalle. Krāsu! Dodiet krāsu! Saujām! Klēpjiem! Es alkstu krāsas!

Labu miegu un košu rītu!

  • ernee saka:

    Zini, kad senāk aplūkoju dažas tavas publiski pieejamās bildes, nodomāju, cik kruti, ka tu vari valkāt pelēko, bet vienalga izskatīties vizuāli īpaša. Ne katrai tā sanāk.
    Bet par krāsu badu tevi pilnīgi saprotu :)

    23/03/2011 at 21:24
    • Kni saka:

      Tagad es jūtos kaut kā dikti saslavēta, bet nav ko pa labiem vārdiem bradāt. paldies! Taču krāsu gribas tik un tā. Ļoti. Ja vēl man iepirkties patiktu, bet opcija “ieiet, nopirkt, iziet” pastāv reti.

      24/03/2011 at 06:36
  • Gicha saka:

    A-a! Es esmu no tiem cilvēkiem, kas ģērbjas tā kā jūtas.. Nu, tā ilgtermiņā. Ja jūtu, ka sāk apģērbu veikalā vilkt uz tumšajiem plauktiem, pat sabīstos, jo saprotu, ka iekšēji sāk kaut kas brukt. Ik pa brīdim gribas kaut ko kliedzošu, bet pamatā esmu arī tā pelēkā pele – tikai man tie visu veidu brūnie toņi, bet vairāk tie, kas kakao – manā skatījumā tādi brūni rozā, kaut gan citi nesaskata, ka kakao ir rozā :)
    Mans noskaņojums pat atbalsojas matu krāsā – jau vairākus gadus esmu blondā pele, kaut agrīnajā jaunībā līdz pat gandrīz 30 biju melnmate. Kādus gadus atpakaļ manī bija tik liels nemiers, ka pēkšņi vienā dienā nokrāsoju atkal melnus matus un tikai pēc laika, kad atkal biju blonda, patinot to visu atpakaļ, sapratu, ka mana dvēselīte bija bridusi purvus jau krietni, pirms tas parādijās uz āru (zemapziņa, vai?). Tāpēc mani vienmēr satrauc, ja roka sāk tvert pēc melnā un priecē, ja gribas krāsas!
    Par krāsām!
    Priekā!

    23/03/2011 at 21:54
    • Kni saka:

      Giču, ja Tu esi pele pelēkā, tad Tu esi smuka pele pelēkā. Es to tagad varu teikt, jo esmu redzējusi Tevi dabā =)

      24/03/2011 at 06:37
      • Gicha saka:

        :D, paldies! Tad jau, ņemot vērā Ernee teikto pa tevi un tevis teikto par mani, vien sanāk, ka tas latviešu pelēkais tomēr ir skaists… :)

        24/03/2011 at 12:40
  • Liene saka:

    es ceru, ka šis ir pieteikums Kni krāsainajām pasakām! ;)

    krāsainus sapņus mums šonakt :)

    23/03/2011 at 23:12
    • Kni saka:

      Hihii.. diez vai. Tas tāds pēkšņs uzplūdums man sanāca.
      Kādi bija sapņi, neatceros, bet bija kas ļoti pozitīvs – šonakt nemodos vairākas reizes augšā, kā tas notika iepriekšējās divas naktis.

      Košu rītu!

      24/03/2011 at 06:39
  • m-ja saka:

    krāsainas zeķes un krāsainas šalles? krāsainas kurpes? krāsainu ražas svētku krelli?
    Rīgā pēkšņi masveidā parādījusies sarkano kāju mode, bet vēl jau ir rozā, violets, lillā košumkrāsas.

    24/03/2011 at 09:48
    • Kni saka:

      Kad mācījos pamatskolā, man bija sarkano drēbju brīdis un protams bija arī sarkanas zeķubikses. Māte mani tolaik sauca par stārķa kājiņām. Redz, viss tā kā arī šajā sezonā pareizi, pavasaris un gājputni lido mājās. Arī stārķi :D

      24/03/2011 at 19:09

Leave a Reply