Kni virtuve

love yourself more

Ļaujies, sirsniņ! Ļaujies!

Mans tīņu gadu draugs Nauris (manu tīņu gadu, jo viņam jau tīņu laiks bija beidzies) reiz teica: „Pat viscietākā dzelzs kādreiz kūst!” Arī es šodien sāku kust, bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Viss sākās tā.

No rīta tīši/netīši aizmirsu mājās telefonu, un lai nu kam, bet telefonam pakaļ uz mājām es neiešu. Makam, e.talonam, bet ne telefonam. Atcerējos, kā tas palika gulēt gultā (vismaz kāds izgulēsies) un bez īpaša satraukuma kāpu tik tramvajā. Būs mierīga diena un, tā kā zvanu no prezidenta vai kāda cita lielāka cilvēka es negaidīju…

Darbā šokolādes kilogramu skaits jau samazinājies un visas „Rudzupuķes” ir mērķtiecīgi „iznīcinātas”, no kā savukārt izriet tas, ka tieši šīs markas šokolādes konfekte uzvarēja konkursā par gardāko šokolādes konfekti. Periodiski atļāvos pasūtīt kādu ratatā un, lai nesabojātu citiem garastāvokli, izvēlējos klusēt un nebilst ne vārda. Neviens taču nav vainīgs, ka jau simtu septiņdesmit trešo reizi izvēlējos bozties. Apbrīnojami ir tikai tas, kā tomēr tuvajiem cilvēkiem vēl pietiek pacietības ar mani ņemties. Ja viņiem pietrūks, es apsolos aizdot savējo.

Diena skrēja ātri un ziniet, klusējot iespējams padarīt daudz darbu, lai gan tik daudz nemaz nepadarīju, taču svarīgos gan. Kad pulkstenis tuvojās pieciem, mani pārņēma neizsakāma vēlme griezt sniegpārsliņas un, ja tā vēlme ir tik uzstājīga, es nespēju viņai atteikt. Sameklēju mazās lapiņas, šķēres un ļāvos mirklim. Tur jau viņa tapa, mana skaistākā papīra sniegpārsliņa! Iekšējais bērns bija pamodies, sita plaukstiņas un dejojot kustināja dupsi. Sniegpārsliņas foto jums jāskata iepriekšējā bildē, kur viņa iepozē uz manas visskaistākās šalles.

Bet tas bija tikai iesākums.
Pāris skarbāku vārdu manā epastā bija iedvesuši mazliet miera un iesākumam ar to pietika. Sarunāju kolēģi, ka līdz centram varēšu doties kopā ar viņu, jo man sarunāta kakao dzeršana un „preces” atdošana. Un tad tik sākās. Izkāpu pie Kongresu nama un devos Vaļņu ielas virzienā. Tiklīdz tiku uz Vaļņu ielas, mans iekšējais bērns pamodās no miega ar skaļu: Oooo! Lūpiņas tūtītē salicis, tas blisināja acis un brīnījās! Pār Vaļņu ielu novilkts tāds kā eglīšlampiņu jumts. Es sāku kust un ļāvos! Pēc ilgiem laikiem es ļāvu tai siltajai sajūtai ieplūst ķermenī un sildīt. Dzelzs kusa un es smaidīju. Skatījos gaisā un priecājos. Ja man būtu vairāk drosmes, es atļautos beidzot raudāt no prieka, taču es izvēlējos iekšēji gavilēt. Simtiem zvaigznīšu un visas tik tuvu! Zvaigžņu deķis pār bruģi un, ja ieskatās logos, tur ir vēl. Es iedomājos, cik lielisks skats paveras cilvēkiem, kas dzīvo augšējos stāvos. Pieej pie loga, bet simtiem zvaigžņu Tev pie kājām. Vai nav skaisti?

Tā ir.. brīnumu brīnumi, ja ilgi nenāk uz centra pusi skatīties, kas labs notiek.

Līdz norunātajai kakao dzeršanai vēl bija laiks. Nesteidzīgā solī devos pie Gustava un viņa šokolādes, noskatīju vietu un palūdzu jaunkundzei rūgto kakao. Iekārtojos ērti un manus plastikas brīnumus noliku uz galda, lai viss jau būtu pa rokai. Tā kā jau no pasakainās zvaigznīšu segas biju sākusi kust, kušanas procesu paātrināja Cosmos dziesma par Circenīti. Atceros, kad biju uz viņu Ziemassvētku koncertu Arēnā, tā bija dziesma, kuras dēļ es vispār turp aizgāju. Tā nu es sēdēju tāda pusizkususi ar svētku sajūtu pirkstu galos. Jēziņ, cik es tomēr vāja! Kad atskanēja „O, Tannenbaum..”, biju pilnīgi svētku varā un jā, sāku pieļaut domu par piparkūku cepšanu un rituāla ar piparmētru tēju izpildi. Es tiešām esmu vāja. Pat nezinu, kas mani kaitināja vairāk.. patiesībā tas ir trakoti muļķīgi, bet vienu brīdi mani kaitināja tas, ka biju ļāvusi šai sajūtai manī ienākt un vēl jo vairāk, man tā patika! Kakao bija karsts un pa virsu to klāja biezas, tumīgas putas, uz kurām uzkaisīju cukuru. Tad putas lēnām ar karotīti ēdu nost. Putas ir viena no labākajām daļām visā šajā procesā.

Noklausījusies svešās sarunas no blakus galdiņa, sagaidīju Daci. Dace ir kāda jauna sieviete, kas mani „uzgāja” caur Žagatas bodes forumu, kurā bija ieraudzījusi manus ziloņus, saņēmusi drosmi un bodē par mani apjautājusies. Tā sākās mūsu pazīšanās. Pateicoties Dacei mans zilontiņš nonāca Kanādā un uz turieni tagad dosies arī lācītis svētku ietērpā, kā arī šoko.vistiņas broša. Pati Dacīte tika pie divām melnām bumbiņām, kā viņa to bija vēlējusies. Padzērām kakao un papļāpājām. Dace ir viena no tiem cilvēkiem, ar kuriem jau pirmajā tikšanās reizē ir sajūta, ka cilvēks ir pazīstams, tikai sen nav satikts. Ar siltu sajūtu atvadījos no Daces un devos mājās. Tik labi, ka man ir tādi cilvēki. Nu labi, ne man, bet ir tik labi viņus pazīt.

Tā kā cietai dzelzij, lai tā kustu, nepieciešama augsta temperatūra, mājās atgriezusies uzzvanīju manam Ievulim, jo man ārkārtīgi gribējās viņai parādīt to zvaigžņu segu, bet Ieva telefonā saka: ejam uz Goran Goru? 10 minūšu jautājums un jau biju laukā no mājas. Dieviņš mani tomēr vakarnakt būs sadzirdējis. =)

Paspējām tieši laikā, kad puiši jau kāpa uz skatuves, kuru rotāja eglīšlampiņu briedis un mana sapņu egle, kas patiesībā nebija nekāda egle. Kartona koks, taču tieši šādu kartona koku es gribētu sev par Ziemassvētku egli, lai varu to izrotāt ar plastikas zirdziņiem, lāčiem un zaķiem! Aizverot acis, iztēlojos, cik lieliski tas izskatītos manā istabā =)

Tad par viņu dziedājumu. Puiši bija sagatavojuši dzirdētākas un mazāk dzirdētas dziesmas neparastās versijās. Vispārsteidzošākais instruments bija Elka =) Elločka. Ciperlīga dāma ar labu skanējumu. Ērģelītes. Es saku pamazinājumā, jo ērģeles manā izpratnē ir kaut kas milzīgs un piederas pie baznīcas, taču Studentu kluba miniatūriskajai skatuvei piederas ērģelītes. Klausījos dziesmu vārdus, vēroju cilvēku sejas un kā tās mainās. Ziniet, man liekas, ka katrai grupai tā klausītāju auditorija.. tie cilvēki pēc izskata, pēc sejām.. vaibstiem ir līdzīgi. Kā māsas un brāļi. Vesels bariņš māsu un brāļu.

Piedodiet, es haotiski stāstu, bet tā notiek, ja manī ienākušas tik daudzas sajūtas.. tās nemierīgas grūsta viena otru un grib ātrāk tikt laukā. Domāju, ka ar šo es varētu arī beigt. Ar vārdu salikumu „ar šo” es domāju stāstu par to, kā es asociēju Goran Goras dziedāšanu mikrofonā. Man nav ne jausmas, kā jādara pareizi un vai vispār pastāv tāds pareizi, taču es iztēlojos, ka mikrofons ir eskimoss un Goran Gora dziedot ar to it kā sabučojas, jo kā gan citādāk eskimosi sabučojas, ja ne sarīvējoties ar deguniem. Un Goran Gora pāris reižu tā arī darīja. Tāds intīms un mīļš gājiens. … un sirds atvērās. Atvērās mieram un svētku sajūtai.

Bāka, es būšu.
Kā parasti. Kā katru gadu ar termosu padusē.

P.S. Ziemassvētkos man dāvanas nevajag, bet, ja jūs zināt, kur dabūt viršu pušķīti, es par tād priecāšos arī 15.janvārī =) Ilgojos pēc to violetajiem ziediņiem.

Ar labunakti.

  • Tincii saka:

    ja Tu zinātu, kāds man prieks, šo visu lasot pēc vakardienas!
    Vismīļākie ežuļi Tev no manis!

    P.S. Un Tu tik skaisti raksti, tik garšīgi..

    10/12/2009 at 09:42
  • Kni saka:

    BizbizMāriņ, vismīļākais ežulis pie Tevis =)

    10/12/2009 at 19:31
  • Kni saka:

    Tad jau vajadzēs vairāk tējas termosā ieliet.

    11/12/2009 at 18:29

Leave a Reply