Pirmie teikumi

Rīkojiet, kādas stafetes vien tīk, es nepiedalos, ja vien tās nav īstās ar skrējienu, kociņa padošanu un balss nokliegšanu, jūtot līdzi savējiem, sāļu garšu mutē pēc skrējiena un dūrienu pakrūtē no nepareizas elpošanas.

Tā vien nopriecājos, ka par desmit grāmatām man neviens nepajautāja, nevis tāpēc, ka nebūtu ko stāstīt, bet negribējās. Patiesi negribējās, jo visu stāstu nāktos iesākt ar to, kā mani bērnībā izmeta no bibliotēkas par pārāk ilgu grāmatas uzglabāšanu, turklāt neatceros, kas tā bija par grāmatu.

Šajā reizē gan ir citādāk, un esmu pat mazliet pārsteigta, jo mani pirmo teikumu stafetē ir iesaistījusi Linda, curika.lv bloga autore. Uzdevums ir vienkāršs, proti, no katra pagājušā gada mēneša pirmā ieraksta ņemu pirmo teikumu, tādējādi veidojot savdabīgu atskatu uz pagājušo gadu. Teikšu, kā ir, mans rada maldīgu priekšstatu, ja nu vien septembra ieraksts. Tas negribot ir trāpījis desmitniekā.

Janvāris: Lai kāds tas iepriekšējais gads būtu bijis, šis ir jēdzīgākais, ko es pagājušajā gadā esmu izdarījusi – caur asarām un puņķiem, caur vairs negribu, nedarīšu, apnicis, esmu nogurusi, aizvāc savu lapiņu.. galu galā rezultāts ir tāds, esmu iesākusi un arī pabeigusi. (Mandalu ziloņi visi ansamblī)

Februāris: Pēc emocionāliem pārdzīvojumiem, vienalga, vai pozitīviem, vai negatīviem, vienmēr otrā rītā ir sajūta, ka tas nekad nav noticis. (Mazliet saskumis “Īsumā”)

Marts: Klau, jūti? Smaržo. (Kaut kas par pavasari, kaut kas par skaistāko skaņu – klusumu.)

Aprīlis: Varētu jau sadomāt kādu stāstu, kur biju un ko darīju, kāpēc nekā nav un, ja arī kaut kas ir, tas viss ceļo aizkadrā, bet kam tas viss. (Ieraksts “Varētu jau sadomāt kādu stāstu”)

Maijs: Brīvdienas ir beigušās. Nu tad beidzot! (Viens no glītākajiem ziloņiem – flīzis.)

Jūnijs: Patiesība ir tāda, ka es neesmu tendēta uz konfliktu. (Tuvredzīgo problēmas)

Jūlijs: Tas notika 14. februārī un bez jebkādas romantikas, kura piederētos šai dienai. (Dalība starptautiskā polimērkeramiķu projektā “The Broken Internet Project”)

Augusts: Tas bija tas brīdis, kad īsti nevar saprast, vai jau ir nakts, vai tomēr nesteidzīgs vakars. (Kad pieaugušie iedomājas, ka drīkst.)

Septembris: Es zinu. (Es patiešām zināju, turklāt ne to, kas lasāms ierakstā. Dzīvoklis brīdi pirms remonta.)

Oktobris: Ja kādam tās iepriekšējās divas šūpojas ausīs, tad šī šūposies kaklā un sildīs sirdi. (Oktobris bija varenākais pagājušā gada mēnesis un ir slavens ar to, ka katru dienu piedzīvoja pa vienam skaistam ierakstam. Pūcīte kādam man mīļam cilvēkam.)

Novembris: Tas varētu būt bijis pavasarī, bet tik pat labi arī ziemā. (Novembris iesākās ar Tin Līvas burvīgo lāci.)

Decembris: Atvaļinājums ir galā. (Jumtu bilžu kolekcija no kādas aukstas, bet trakoti saulainas dienas.)

Visu rezumējot, ja man tagad jādod stafetes kociņš tālāk, tad tas ir mazliet sarežģīti, jo gandrīz visi manis iedomātie varianti, kuri savus ierakstus gada garumā veikuši ar zināmu regularitāti, šo uzdevumu jau ir paveikuši, tāpēc no iedomātā trijnieka atliek vien Spīgana, kura šajā ziņā vēl nav izpildījusies, bet tas nav ne lūgums, ne uzdevums piespiedu kārtā. Brīva izvēle.

Lai jums skaisti pirmie teikumi un silti!